*

man jau kādu laiku gribas kaut kur ilgi braukt ar sabiedrisko transportu. nu kādas stundas divas ar starppilsētu autobusu vai vilcienu. tā, lai var paspēt visu, ko tādā ceļā pieklājas darīt - pagulēt, palasīt grāmatu, paklausīties mūziku, skatīties pa logu un varbūt arī mazliet uzkost, kaut ko līdzi paņemtu. ik pa laikam apsveru domu vienkārši aizbraukt līdz kaut kādai vienalga kurienei un uzreiz braukt atpakaļ, bet vienmēr noskopojos, jo mana cieti racionālā puse saka, ka ir praktiskāki veidi kā cirst robus savā budžetā, nekā tērēt naudu biļetēm uz nekurieni. laika gan arī pēdējā laikā nav šādai izpriecai.

bet man ļoti, ļoti patīk būt ceļā, tas mani nomierina. un, labāk, ja pašai nav jāstūrē. ja var ierauties transportlīdzekļa stūrī, pie loga un pārmaiņus nodarboties ar visām augstākminētajām nodarbēm. vēlams, lai līdzbraucēji, vienalga vai tie būtu pazīstami, vai nē, būtu emocionāli inteliģenti un lieki neuzbāztos ar pļāpāšanu. reizēm, protams, ir jauki arī patērzēt, bet pārsvarā jau nē.

vispār bieži ir bijis tā, ka braucot ekskursijā, negribas kāpt ārā no mašīnas, ja līdz konkrētajam apskates objektam/vietai ir nācies pavadīt pārāk īsu laika sprīdi ceļā.