*

šobrīd eju cauri vienam kursēras kursam par fotogrāfijas vēsturi + lasu Sontāgas "Par fotogrāfiju" un domāju par to visu.

man ir tādas maģiskas bērnības atmiņas par vēlām naktīm Smiltenē, ar aizklātiem logiem virtuvē, sarkanu gaismu, lielu, dīvaina paskata aparātu, ķimikāliju vannītēm un mammu, kas taisa fotogrāfijas. mani parasti centās par visām varītēm aiztriekt gulēt, jo es biju sīka un maisījos pa kājām, bet reizēm izlūdzos, lai ļauj drusciņ palikt un paskatīties.
viņa netaisīja nekādu mākslu. rocība bija maza un tērēt filmiņu un materiālus baigajiem mākslas foto nevarēja. viņa tā vienkārši taisīja ģimenes foto ar ne pārāk labu melnbalto fotoaparātu (smenas viņai toč nebija). man patika skatīties, kā viņa kropē kadrus, novērtē asumu un to cik lielu katru bildi taisīt. kā fotopapīrs ieguļas ķimikālijās un, kā uz tā parādās attēls. nereti papīrs vai ķimikālijas bija brāķis, kā jau padomijā. tad bildes sanāca blāvas vai pleķainas. bet kopumā viņas tā laika bildes ir skaistas. kompozcionāli estētiskas un naratīvas. deviņdesmito vidū viņa nopirka kaut kādu noneim krāsaino ziepjutrauku un pārstāja bildes attīstīt pati. tā laika bildēs vēl ir vērojami kompozicionāli centieni, bet kā jau ar sūdīgu krāsaino ziepjutrauku, estētika ir visai nosacīta. kad mans brālis viņai uzdāvināja digitālo ziepjutrauku bildes kļuva vēl bezjēdzīgākas. šķiet, viņa vairs nedomā par kompozīciju, estētiku un rezultātu vispār, vienkārši mēģina saķert un iegrāmatot notikumu. fotogrāfija ir vairs tikai līdzeklis, ar kuru personiskajā atmiņā nofiksēt kādu sev svarīgu notikumu, kā taustāma, atmiņai piekarama birka, nevis estētiska un baudāma pati par sevi. man liekas, viņai joprojām ir bail no digitālā aparāta. viņa tā arī nemaz nepapūlējās izpētīt tā setingus. tikko ienāca prātā, ka līdzīgi bija arī ar mašīnām. kamēr bija žigulis, viņa brauca pie stūres bez problēmām, visur, kur vien vajadzēja. bet tiklīdz tēvs nomainīja 5. žiguli, pret opel omega, viņa pārstāja braukt. nu pāris reizes pabrauca, bet drīz vien kategoriski atteicās. acīmredzot viņu kaut kas tajā visā biedē.
atgriežoties pie fotogrāfijām - ir skaidrs, ka vecas melnbaltās fotogrāfijas defoltā izskatīsies pievilcīgāk, nekā digitālās. es mēģināju skatīties uz mammas vecajām bildēm un iztēloties, it kā tās būtu krāsainas un bildētas ar digitālo. aina, kas uzbūrās manā galvā, protams, nebija izcila, bet joprojām liekas, ka tām bildēm ir kaut kāda lielāka vērtība un dziļums, nekā tikai tas, ka tās bildētas ar melnbalto fotoaparātu. galu galā, arī ar sūdīgu tehniku bildētā bildē var pamanīt kompozicionālas kvalitātes un estētiskus centienus, ja tādi ir. kas diez mainījās mammas galvā vai emocijās, ka viņai sāka likties bezjēdzīgi pievērst uzmanību dziļumam? un kāpēc viņai ir bail no tehnoloģiskās attīstības? no digitālā aparāta un opeļa? veļasmašīnu taču viņa lieto, arī datoru lieto, kaut drusku neveikli (turklāt darbā - bibliotēkā, viņa datoru lietoja pavisam labi, bet mājās nezkāpēc nē). no kā viņa baidās? (zinu, ka jāmēģina viņai pašai pajautāt, bet es neesmu droša, ka viņa sapratīs jautājumu būtību, iespējams pat apvainosies + viņa šobrīd ir Londonā)

( daži piemēri )