*

pateicoties Priečam tikām šodien uz baleta Apburtā princese ģenerālmēģi. likās baigi kruta, pēc mūsu teātra ikdienišķības un brīžiem pārdōzētā minimālisma, paskatīt kautko grandiozi krāšņu, spilgtu un vienkārši saprotamu. likās arī, ka būs vairāk ko šiten teikt un rakstīt, bet nav. patika ļoti, ļoti, par spīti visām mēģīgajām lažām.
un ta jau pie reizes piebildīšu to, ka izgājšsvētdien bijām arī uz modernās dejas izrādi Mannersache (es publikā, dzīvesbiedrs ar basu uz skatuves). tas man arī laikam patika, bet tā kā tai dienā man bija tās drūmās pohas, tad sajūta bi tāda - zālē esmu es, zālē ir izrāde, bet mūs abas nekas īpaši nesaista. visvairāk atmiņā palikās aina, kur viens dejotājs noģērbjas līdz mazbiksiņām un izpilda visādus klasiskā baleta elementus - lecienus, piruetes, utt. un var ļoti smuki tuvumā redzēt kā viņam muskuļi kustas. tāda inčīga sajūta it kā skatītos, kas lācītim vēderā. par šito skatiņu brīžam iedomājos arī šodien operā skatoties absolūti klasisko baletu.
vot.