*

es nesaprotu, kas ar mani notiek.
ar katru šīs nedēļas dienu palieku arvien nervozāka un ežaināka un sprādzienbīstamāka.
negribas nearvienu runāt, komunicēt un diespasarg, ja vēl kāds nejauši pieskaras. labāk, lai nenāk tuvāk par 2m un vislabāk, ja izliekas ka manis vispār nav.
brīnums, ka vēl neesmu paspējusi nearvienu salekties - dzīvesbiedrs ir informēts un saprotošs, a darbā šodien pat likās, ka pāris kolēģēm no manis bail. lai gan tieši jau neteica neko. es viņām arī. centos sakostiem zobiem smaidīt, darīt savu darāmo un lieki muti vaļā nevērt.
vispār negribas neko darīt. tikai daudz ēst un žļembāt un gremot un kūkot.

trakākais tas, ka es pilnīgi nemaz nesaprotu, no kurienes tas nāk un uz kurieni tas taisās mani aizvest.
parasti man uzreiz ir skaidrs ap ko lieta grozās un tad varu censties tam pievērst uzmanību un izvētīt un izbeigt un transformēt, bet tagad it neviena pavediena.

neesmu nearvienu sastrīdējusies, man viss ir, nekas netrūkst, viskaukas labs notiek, darbā viss kārtībā, vecāki pat aizbraukuši uz Smilteni un mājā miers...
pat brīžos, kad ir iemesls priecāties, tas prieks tāds nospriegots un nervozs liekas.
nezinu, nezinu, nezinu. itin nemaz nesaprotu.