*

sen, sen, laikā, kad pasaule vēl bija pavisam jauna, ezeri laidās pa gaisu un dzīvnieki prata runāt cilvēku valodā, sen, tik sen, man izdevās pieskarties pie Viņa dziļākā kodola. laiks ir pagājis, ezeri dus rāmi uz vietas, dzīvnieki klusē, mēs paliekam vecāki, bet Viņš vienmēr ir blakus. es zinu Viņu no galvas un es zinu, ka viņš zina. Viņš zina, ka es zinu, viņš zina mani pašu. vairāk arī neko nevajag.

blakus, silts sāns pie sāna, uz muguras, skatieni griestos, smieklu strūklakas, katram pa vienai kopīgai skaņai ausī, pilnas plaušas jāņu zāļu. piemiegtām acīm uz mirkli iznirstam no laika straumes, viena ieelpa mūžības un rīt mēs pamodīsimies.