*

šon pa ilgiem laikiem (tik ilgiem, ka es pat neatceros, kāds tags jāliek eckursiju postiem) beidzot kaut kur izbraucām. gribējās kaut kur, kur ir liela iespēja, ka neviena nebūs. tāpēc izvēlējāmies Cirgaļu iekšzemes kāpas. tur tiešām neviena nebija. nogājām ~10 km, lielākoties pa nelieliem meža celiņiem, daļu pa slapju zampu un mazu, mazu gabaliņu pa mežtaku (posmā Spicu tilts - Zaķi). maršrutu izdomājām uz vietas, sākot iet (un tāpēc dabūjām arī labi pabrist pa zampu, bet man patika). ejot dabā man gadās visādas reizes. mēdzu, piemēram, atrast visādus kaulus vai praktiski pilnas komplektācijas brieža skeletu vai retas sēnes, piemēram, koraļļu dižadateni. šoreiz bija kaku diena. manliekas, nekad neesmu vienā gājienā redzējusi tik daudz kaku. spriežot pēc kaku daudzuma, tur mīt milzīga staltbriežu un stirnu populācija. bet interesantākais laikam bija vilka kakas divās vietās - diezgan patālu viena no otras. vienā bija arī pēdas. LV vadošā vilku pētniece teica, ka visai drošticami, ka vilki. vēl bija medņu kakas, mežacūku kakas un tad vēl dažas kakas, kuras neatpazinu. brīvākā brīdī papētīšu. man bija aizdomas arī par lāča pēdām, bet ļoti neskaidras, gan jau wishful thinking.
par zvēru kakām
pēdu un kaku noteicējs
par vilku kakām
par medņiem un viņu kakām

pēc tam izmetām vēl līkumu līdz Kalamecu gravai. bijām tur jau bijuši vismaz vienu reizi (manliekas, ka divas), bet citā gadalaikā, kad tur ir maz ūdens. šobrīd bija daudz ūdens un daudz vizbulīšu un bija ļoti skaisti. līdz Markuzu gravai šoreiz bija slinkums iet, jo bijām jau piekusuši Cirgaļos.
pēc tam ilgi, pa diagonāli no Gaujienas uz Variņiem, caur Vidagu, braucām pa bezgalīgu un sūdīgu meža ceļu, lai paskatītos uz Vulfa medību pili/Lazdiņu pili, kuru Smiltenes pašvaldība aizlaidus pilnīgā postā. 10 gadus vecs raksts