![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
mežs mani sauca jau kādu nedēļu. divas. varbūt vienkārši vienmēr. es ilgojos, bet neatsaucos. es gribēju, bet visu laiku notika dzīve. brauca plānoti ciemiņi, pusplānoti ciemiņi, neplānoti ciemiņi. viņi bija jāizgulda, jāpabaro un jānodarbina. dārzs bija ļoti uzstājīgs. bija (joprojām ir) jāliek vasara saldētavā. jācep tomāti un jāmaļ pesto un jāgriež loki un jāblanšē sviesta pupas. tas un šis un vēl viskautkas. šodien, jau pavēlā pievakarē, vairs nespēju pretoties meža saucienam.
un mežs bija maģisks. mani sagaidīja divas stirnas. es vispār stirnas redzu daudz un bieži, bet pārsvarā lauksaimniecības zemēs. mežā nemaz tā bieži negadās. pēc tam, turpat pavisam netālu no ceļa, atradu brieža (visdrīzāk) kaulu puzli. kādā 20 m radiusā mētājās kauli. gabaliņš mugurkaula zem egles, kāds no lielajiem kājas kauliem pie bērza, daži mazāki kauliņi uz krituša koka stumbra, lāpstiņa taciņas vidū. man bija viens periods, 2021. gada pavasarī, kad katru reizi ejot mežā (un gāju es ļoti bieži) es atradu dzīvnieku kaulus. tagad ļoti sen nebija gadījies. kādu laiku turpināju riņķot tur apkārt, griezu gailenes un mazliet cerēju, ka kaut kur būs galva ar ragiem. bet neatradu. devos tālāk, turpināju griezt gailenes un bērzu bekas līdz jaunaudzes malā, pie celiņa, atradu stirnāža radziņu. pašnomestu. tas mani ļoti iepriecināja. bija pusgrozs ar gailenēm un drusku bekām, sauja viršu, radziņš. domāju, ka jāiet atpakaļ uz mašīnu, jo ir jau vēls. tik nodomāju, ka žēl, ka nedabūju apšu bekas. man gribējās. un uz līdzenas vietas, tai pašā jaunaudzes malā, ieraudzīju bariņu ar lielām, bet vēl stingrām un tvirtām apšu bekām. tas viss likās aizvien maģiskāk. tāpēc es vienlaikus turpināju domāt, ka laiks doties uz mašīnu un turpināju iet pretējā virzienā. piegriezu pilnu grozu ar sēnēm. pārsvarā gailenēm, bet dabūju arī vēl dažas apšu bekas, drusku bērzlapes un drusku cirtainās čigānenes. kad beidzot sāku tiešām iet atpakaļ uz mašīnu, saule bija jau norietējusi un krietni krēsloja. īsi pirms iziešanas no meža atkal satiku stirnu. šoreiz vienu.
piestāju pie sava svētā ezera. pagulēju uz muguras ūdenī skatoties pelēkajās debesīs un braucu mājās tīrīt sēnes.
un mežs bija maģisks. mani sagaidīja divas stirnas. es vispār stirnas redzu daudz un bieži, bet pārsvarā lauksaimniecības zemēs. mežā nemaz tā bieži negadās. pēc tam, turpat pavisam netālu no ceļa, atradu brieža (visdrīzāk) kaulu puzli. kādā 20 m radiusā mētājās kauli. gabaliņš mugurkaula zem egles, kāds no lielajiem kājas kauliem pie bērza, daži mazāki kauliņi uz krituša koka stumbra, lāpstiņa taciņas vidū. man bija viens periods, 2021. gada pavasarī, kad katru reizi ejot mežā (un gāju es ļoti bieži) es atradu dzīvnieku kaulus. tagad ļoti sen nebija gadījies. kādu laiku turpināju riņķot tur apkārt, griezu gailenes un mazliet cerēju, ka kaut kur būs galva ar ragiem. bet neatradu. devos tālāk, turpināju griezt gailenes un bērzu bekas līdz jaunaudzes malā, pie celiņa, atradu stirnāža radziņu. pašnomestu. tas mani ļoti iepriecināja. bija pusgrozs ar gailenēm un drusku bekām, sauja viršu, radziņš. domāju, ka jāiet atpakaļ uz mašīnu, jo ir jau vēls. tik nodomāju, ka žēl, ka nedabūju apšu bekas. man gribējās. un uz līdzenas vietas, tai pašā jaunaudzes malā, ieraudzīju bariņu ar lielām, bet vēl stingrām un tvirtām apšu bekām. tas viss likās aizvien maģiskāk. tāpēc es vienlaikus turpināju domāt, ka laiks doties uz mašīnu un turpināju iet pretējā virzienā. piegriezu pilnu grozu ar sēnēm. pārsvarā gailenēm, bet dabūju arī vēl dažas apšu bekas, drusku bērzlapes un drusku cirtainās čigānenes. kad beidzot sāku tiešām iet atpakaļ uz mašīnu, saule bija jau norietējusi un krietni krēsloja. īsi pirms iziešanas no meža atkal satiku stirnu. šoreiz vienu.
piestāju pie sava svētā ezera. pagulēju uz muguras ūdenī skatoties pelēkajās debesīs un braucu mājās tīrīt sēnes.