*

es vispār esmu maiju un jūniju cilvēks, bet dzīvojot savā pasaulē skaistākajā mazpilsētā, man ir tiešām liels un neviltots prieks par īstu ziemu. šai pilsētai arī ziema ļoti piestāv. Rīgā ziema ir sāļa, netīri dubļaina un smirdīga. un skaļa protams. Salaspils, savukārt, ziemā kļūst pilnīgi letarģiska. tā gan ir letarģiska arī citos gadalaikos. bet Smiltene ziemās ir līksma un dzīva. cilvēki daudz pastaigājas gan pa Parku, gan apkārtnes mežiem. jau ir atvērta slidotava un fancy distanču slēpošanas trasē jau sāka seguma sagatavošanu tad, kad vēl tikai sniga otrais (un pirmais īstais) sniegs. ar sāli kaisa tikai pašas maģistrālākās ielas, pārējās tikai nošķūrē. arī uz ietvēm nav sāls, tikai sniegs un vietām mazliet smilts. var visu pilsētu izbraukt ar slēpēm (piemēram, nav problēmu no mājām aizslēpot līdz mežam) vai izvalkāt līdzi bērnu ragaviņās. viss ir tīrs, balts un klusi pūkaini priecīgs.

biju izgājusi pirmssaulrieta pastaigā pa Parku. netālu no tiltiņa stāvēja vīrietis un skatījās kā kūpēdams aizsalst Abuls. kad gāju viņam garām, viņš galvu nepagriezis teica - cik gan tā ziema skaista! žēl, ka līdz ZSV tas viss nokusīs. es, turpinot ceļu, attraucu - ir skaista, jā, ļoti jācer, ka prognozes vēl mainīsies. biju jau aizgājusi visai tālu no viņa, kad viņš vēl pats pie sevis noteica - kā tām pīlēm nav auksti, un devās prom, pretējā virzienā. aiz kokiem rietēja saule, spīdinādama spoži rozā gaismas stabu augstu debesīs, degunā un vaigos koda sals un ziema visapkārt bija tiešām ļoti, ļoti skaista.