Jūlijs 31., 2006
| 08:26 - zobārstu padarīšana Un, starpcitu, esmu nolēmusi beidzot aiziet pie zobārsta. Nē, man nekas nesāp, bet vajag vismaz pārbaudi uztaisīt. Turklāt, jāsalabo tā plombiņa, kura izkritusi. Viss jau būtu labi, ja vien man nebūtu paniskas bailes no šiem ārstiem. Vienīgais, kāpēc tieši ntagad esmu nolēmusi saņemties ir tas, ka šobrīd man fiziskas sāpes būtu tīrais nieks paciest. Ziniet, īstenībā pat bauda, jo tad man sāpētu kaut kas konkrēts, nevis viss kopā:) Lūk, un tagad īsti vietā būtu stāsts, kāpēc man tik ļoti bail no šiem briesmoņiem:) Bērnībā laukos zobārsts parādījās vienreiz nedēļā. Viņš bija liels, resns vīrietis(tobrīd onkulis). Man bija šķībi zobi un mamma bija dzirdējusi par platītēm, kas var iztaisnot. Tad nu devāmies pie onkuļa, lai šis iesaka, ko un kā darīt. Aizgājām, bet viņš uzreiz pateica, ka tas jādara Jēkabpilī, viņam tādas iespējas nav (gan jau, ka nemacēja:D). Bet (viņa vārdi): "NU, ņemsim un pie reizes apskatīsimies, kā ir ar zobiņiem" iedvesa manī šausmas. Iedomājies tikai- es mierīgu sirdi aizeju pēc platītes, bet šis sataisās kaut ko raut un plombēt! Protams, tas iedragāja manu ticību šiem dakteriem.. Nākamā reize bija vēl šausmīgāka. No skolas bija iespēja braukt un par velti aiziet pie zobārstiem. Mamma, protams, gribēja, lai es šo lielisko iespēju izmantoju. Negribēju. bet nācās. Kabinetā iegāju viena no pēdējiem. Zobārste bija krieviete- sarkanām lūpām, matiem saceltiem gaisā. Nu, neglīta. Turklāt latviski, šķiet nerunāja. Ar rokām iekrampējos krēslā, aizvēru acis un tad SĀKĀS.. uz maniem kunkstieniem viņa nereaģēja. Vai arī indīgi izspļāva kaut ko tamlīdzīgu: "Ti zhe vzroslaja devochka!". Viss. Panikai un bailēm no zobārstiem bija visaugstākais punkts pienācis. Nākamreiz devāmies uz Jpili pēc platītes uz privāto klīniku. Pirms iešanas kabinetā man kārtējo reizi bija panika- trīcēja rokas, zobi, nevarēju nostāvēt. Bet jau toreiz bija manāma atšķirība starp privāto un valsts iestādi. Te es jutos kā cilvēks arī pēc zobārsta apmeklējuma, un tad, kad iznācu no kabineta, pat pie sevis nodomāju: "Un kas tad bija tik briesmīgs, no kā es baidījos??" Bet joprojām pirms ieiešanas zobārsta man ir bail. ļoti. Arī šobrīd, bet es saņemšos. Gribas kaut ko ekstrēmu galu galā:D Garastāvoklis:: atcerējos Mūzika: EHR
|
Comments:
nu nez, man ir veel trakaaka pieredze, sava alaijkaa esmu tiem zobaakstiem taa speerusi, ka naakamajam klientam riiki pa zemi jaalasa :)
ui, nu tik traki man nav bijis.. :)
| From: | mat |
Date: | 31. Jūlijs 2006 - 12:06 |
---|
| | | (Link) |
|
Cilvēki, kas liek platītes nav zobārsti, tie ir ortodonti vai tamlīdzīgi. Bet nu sen jau tie laiki pagājuši, kad sāpēja, kad zobus labo, tagad iešlircina un neko nejūti, tikai paliek psiholoģiskās bailes, ka kāds tev pa to muti ņemsies ar urbi:)
lūk, no tām psiholoģiskajām man arī visvairāk bail. un no tās skaņas... brrrr...
Vāāā!!!! Pilnībā Tevi saprotu. Šķiet, ka lielais vairums mūsu vecuma jauniešu ir izdzīvojuši šīs zobārsta vizītes un nu ir iedzīvojušies fobijā. Man arī tāda ir!
STOMATOFOBIJA/ZOBĀRSTOFOBIJA.
jā, nu tas ir fakts. ikreiz izejot ārā, mani pārņem atvieglojums un doma, ka nemaz tik traki nebija. Bet pirms tam ir nāves bailes:)
Ku labi, ne? Es nemaz netieku līdz iekšātikšanai!!!! |
|
|