dzīvsudrablapsa

Es gribu mazliet parunāt par pervertiem Rīgas sabiedriskajā transportā. Šodien nogāju kājām trešdaļu no ceļa uz darbu viena dēļ. Un tas nebija nekas jautrs, man vispār ir lielas paģiras, kā arī laukā ir slapš un neglīts.
Tātad, introducing - šodienas perverts. Tas bija tāds tips, ko musulmaņu zemēs sauc par citronu vīriem. Jo viņi kabatās nozieguma laikā nēsā citronus, lai tad, kad tos pieķer, varētu attaisnoties, sakot, ka tikai ripināja rociņās augļus. Mūsu sabiedrībā par tiem īpaši nerunā. Ir "virinātāji", "kratītāji" (kas ir diezgan tuvu šim tipam, bet tomēr iesaista arī eksponēšanās momentu) vai tad uzreiz "izvarotāji", bet netiek runāts par šiem - berzētājiem.
Es ar tādiem esmu saskārusies vairākkārt, un tas man liek domāt, ka ne tikai es. (Nu vai arī es esmu perveļu izredzēta gluži kā Sansa Stārka, bet mana ticība labajam šajā pasaulē liek domāt, ka tā tomēr nav.) Bet tā notiek, un tas galīgi nav ok - sveši cilvēki aizskar tavu ķermeni, gūstot erotisku uzbudinājumu. Un vēl arī galīgi nav ok, ka tas ir tāds "ha-ha" un viss, šādas situācijas dažiem cilvēkiem var trigerot kaut ko vēl dziļāku, bet pat bez tā - pēcsajūta ir ļoti pretīga.
Kā notiek berzētāju darbības? Viņi tīši nolūko vienu upuri, un, kas pats trakākais, to vispār ir grūti ievērot, ja tu pats neesi tas upuris. Un tad viņi spiežas klāt. Sākumā tā izskatās pēc vienkāršas saspiešanās sabiedriskā transporta blīvumā. Un tu jau uzreiz netici, tikai jūties neomulīgi. Paej mazliet tālāk. Ievēro, ka viņš seko. Paej pusi tramvaja. Jau atkal viņš tev blakus.
Un tramvajā smejas priecīgi dziesmu svētku bērni, divi mīmi risina bezvārdu diskusiju, skaisti cilvēki smaida un tu negribi izjaukt šo burvīgo braucienu ar rupjiem pārmetumiem, tāpēc vienkārši izkāp. Un kārtējo reizi jūties par nelielu kripatiņu vājāks, jo neesi cīnījies pret vardarbību.
Bet es pati saprotu, ka tas nav forši, ka mūsu it kā brīvajā sabiedrībā tā drīkst notikt, un visbiežāk neviens par to nebilst ne vārda.

Sapnī centos sakopt dzīvokli, bet no visiem stūriem līda laukā bruņuprusaki un stumdīja mēbeles. Kaimiņi man pastāstīja, ka tie ir aizvēsturiski trilobītu sugas posmkāji, ko nekādi nav iespējams nospiest, jo viņu čaulas ir tik stipras, lai nesamītu dinozauri. Trakākais bija tas, ka viņi turpināja nenormālos tempos augt un vairoties.

Zināt tos skaistos brīžus, kad šķiet muļķīgi vilkt laukā telefonu un fočēt, kad rakstīt par tiem šķiet bez gala lieki, jo kaut kur iekšā jūs ticat, ka tieši tā ir jābūt vienmēr? Un tad katrs mēģinājums brīdi apturēt rādās lieks atgādinājums par to, ka tas tikai brīdis vien.
Un tāda ir bijusi šī diena savā brīvības skaistumā. Tas bija praids bez māžošanās un izrādīšanās, bez visa liekā un pārņemtā - tas bija kaut kas tik ļoti iederīgs Rīgā, ka šķita - nu beidzot šī pilsēta kopīgi skan priekā. We're fucking beautiful fabulous - kaut kā tā skanēja no skatuves, un es nevarēju vien piekrist vairāk.
Bet es gribu atcerēties šo dienu, šo skiasto, krāsaini plūstošo brīdi, kad pieci tūkstoši cilvēku vienojās tik pašsaprotamajā atziņā - mīlestība ir vissvarīgākais. Un mēs esam izauguši tik tālu, ka cienām citu tiesības mīlēt.

Kaut kam tur vēl jābūt ar iespējamo Snova izcelsmi no Targerianiem, Melissandras ierašanos, uguni un buršanos ar asinīm.
Jābūt.
(Pirmā stadija - neticība).

- man ir plāns. mēs abi...
/steberē un atpaliek/
- e... vai tu man iemauksi?
- es? tev?
- iešņauksi
- tev jau gana iešņaukt

Ņēmu no plaukta grāmatu, man uzkrita virsū vecā papīra dienasgrāmata. Pašķīru un uzšķīru apziņas plūsmu, kas fiksēta mēģinot atrast virzienu iekavētam rakstu darbam. Kaut kur ap vidu ir šāda apcere: "Vabole man pinas matos. Vabole, ja tu būtu ideja. Kas ir vērtīgāks - dzīva vabole, vai viena cilvēka ideja? Ja man būtu ideja, es varētu izglābties no kauna. Bet man ir tikai vabole."

Vēsusurisks pārskats.

No vienas puses, esmu ļoti pateicīga par to, ka bija iespēja apmeklēt uzvedumu, jo tas izgaiņāja SM atstātos mošķus no Dailes nama. Man reizēm tā ir - ja kādā vietā piedzīvota liela reibuma stadija, atgriešanās tur ir nepatīkamā veidā satraucoša (reizēm pat nepatīk savs dators, ja iepriekš kaut kas drunkpoustots cibā). Nepalīdzēja arī tieši pirms koncerta izdzertā kafija. Ieejot telpās, sirds sāka joņot ārkārtīgi strauji, un es vienubrīd halucinācijā redzēju Vilka bijušo sievu. Vēl ieņemot vietu balkonā, satraukti knosījos, jo ar daļēji zudušas atmiņas brillēm redzēju, kā mēs ar ant. dejojam uz krēsliem, kas sakrauti pie skatuves, līdz apsargs nodzen.
Un tad sekoja priekšnesums - tik naivs un tāpēc viengabalains, tas bija kā dezinficējošs jūras ūdens. Ne īsti svaigs, iestāvējies tādā veidā, ka pat kostīmi (koristiem un Nārai) šķita izvilkti no septiņdesmito gadu rekvizītu kaudzes (lai gan es nezinu, vai septiņdesmitajos ir bijis līdzīgs uzvedums). Bet mierinošs. Koris gan bija visdzīvīgākā priekšnesuma daļa - solisti šķita pārāk... ēm "simboliski?". Nu tā it kā cenšoties runāt par būtisko, nomaldās emocionālā tuvībā. Arī mūziķi varēja būt atraisītāki un dramaturģija nedaudz savāktāka. Šķiet, mēs ar Vilku esam vienīgie, kas uzskata, ka "kamēr vien akmens augs" un "kamēr vien gliemeži skrien" ir paradoksi, kas nozīmē "viss ir pavisam citādāk, un tu nevari būt mans draugs", par ko it kā liecināja arī Nārubērns, kas nepazīst tēvu (jo Dzejnieks noslīka, vai dabūjis no Nāras visu, ne vien pirkstiņu, notinās - godīgi sakot, nesapratu). Taču spītīgā šīs dziesmas izdziedāšana uz aplausiesm, visiem trīs solistiem smaidot vienam uz otru, lika domāt, ka beigas ir laimīgas. Un ja tas ir atkal kaut kādā simboliskajā līmenī par nesavienojamo pretstatu iespējamību mīlestībā... tad ejiet tak reiz ar savu simbolismu! /Šādi es laikam atklājos kā nesmalkjūtōša būtne./

Klau, kā latviski saka par apbalvojumiem, kad ir "Jury Special Mention"?
Vai "Honorable Mention".

"Pārfrāzējot Žana Žaka Ruso slaveno aicinājumu - "Atpakaļ pie dabas!", varētu aicināt latviešu rakstniekus: "Atpakaļ pie mākslas!".

Mēs ar Vilku lasām Edgara Lāma eseju, kas ievietota krājumā "Aktuālas problēmas literatūras zinātnē". (2009.)

"Žēl par iesliedēšanos bezvirzienu literatūrā. Ja nav noteiktu estētisku pozīciju, noteiktu māksliniecisku principu un ideju, tad pietrūkst dedzības, māksla pārvēršas par tukšu spēli un zaudē daļu no sava šarma. Arī pie latviešu literatūras debesīm parādījušies NLO: NEIDENTIFICĒTI LITERĀRI OBJEKTI (autora izcēlums)."

"Literatūras Sarkanajā grāmatā jau ierakstāms kādreiz tik plaši kultivētais latviešu lauku romāns. Krīzi pārdzīvo novele, nīkuļo vēsturiskais romāns, trūkst kvalitatīvu miniatūru autoru."

"Tā vien šķiet, ka latviešu prozisti lielā vienprātībā vienojušies ģimenes intstitūciju rādīt tikai un vienīgi kariķētā, sabiezināti negatīvā veidā, vai pat pilnīgi absurdā versijā. Šai ziņā pārcentušies daudzi: Margarita Perveņecka "Smiltsmaize"; Inga Ābele "Telpa nr. 5"; Nora Ikstena "Līgava"; Kārlis Vērdiņš "Kāzas" u.c."

Režisora Jāņa Norda spēlfilma "Mammu, es tevi mīlu" (2013) tiek demonstrēta Sevastopolē notiekošajā kinoforumā „Zelta varonis” („Золотой витязь”) [...].

Kā vēsta News.Sevas.com, garīgi morālā festivāla atklāšanas ceremonija bija veltīta 70.gadadienai kopš uzvaras Otrajā Pasaules karā. Festivāla devīze „Par morāles ideāliem. Par cilvēka dvēseles pacēlumu”.

Festivāla mājaslapā publicēta Krievijas prezidenta Vladimira Putina apsveikums, kurā pausts, ka festivāls „pelnīti tiek uzskatīts par spilgtu un ievērojamu notikumu mūsu un citu valstu kultūras dzīvē”.

„Būtiski, ka tiek veltīta liela uzmanība tādām svarīgām tēmām kā garīgi morālo sabiedrības pamatu stiprināšana, jaunākās paaudzes audzināšana pilsoniskuma un patriotiskam augsto ideālu garā, ģimenes attiecību harmonizācija," norāda Putins.
Viņa apsveikumā arī teikts, ka "festivāls vienmēr nosaka visaugstāko „māksliniecisko” latiņu, kas kalpo profesionālās kopienas konsolidācijai un starptautisko humanitāro saišu stiprināšanai."

Arī Krievijas režisors, aktieris un Krievijas kinematogrāfu savienības vadītājs Ņikita Mihalkovs vēstījumā festivālam uzver tā garīgo nozīmi: „Tas patiesi un konsekventi atgādina visiem un katram par garīgajām saknēm, aizstāv pareizticības nemainīgās vērtības un tādējādi pareizticīgo kultūru.”

Tikmēr Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils paudis cerību, ka festivāls dos savu ieguldījumu uz tradicionālām garīgām un morālām vērtībām balstītā audzināšanā.

/lsm/

Kamēr jūs skrējāt maratonu, mēs dzērām.

Sapnī vajadzēja braukt ar 6. tramvaju, bet nejauši iekāpu 11., sāku lasīt grāmatu un pamanīju savu kļūmi tikai pie kapiem, jo no Brasas tilta tramvajs nebrauca lejup, bet tālāk kļuva par gaisa tramvaju. Konduktors ieteica, lai pēc brīža lecu laukā, kur mīkstas sūnas - man tur vispār patikšot, jo tur ir hipiju ala. Tas bija kaut kur pie Gaujas ielas pieturas, kur dzīvē saglabājies militārais betona iežogojums, bet manos sapņos bieži ir dīvainas konstrukcijas - daudzstāvu vilcienu parks, labirinti ar nepabeigtām jaunceltnēm, kurās izrādās apdzīvoti stāvi (cilvēki iemitināti padomju laikos un netiek ārā) utml. Tiešām patīkami piezemējos atsperīgās sūnās, un devos uz hipiju alu, kura atgādināja hobitu mājiņu. Tika dzerta tēja, skandināti zvaniņi, bet pēkšņi mājiņas saimniece (izrādījās, ka tā ir Māra Ķimele) piecēlās un teica: "Pietiks atpūsties, tagad mums jāiestudē Rainis!". Pamodos.

Režisora Māra Martinsona topošā filma Maģiskais kimono būs emocionāls stāsts par divu cilvēku pēdējo ceļojumu – pusmūža japāniete Keiko dodas uz Rīgu, kur satiek savu zudušo vīru. "Kāpēc viņš izlemj parādīties Latvijā?" jautā Pēteris Krilovs, jo galvenās varones jaukajā un maigajā piedzīvojumā pietrūkstot dramatiska notikuma, kas izraisītu katarsi un kontaktu ar astrālo pasauli. Jau trešo reizi režisors Māris Martinsons sadarbojas ar aktrisi Kaori Momoi, kura šoreiz ir pilntiesīga filmas autore. Īpaša uzmanība Maģiskajā kimonopievērsta kulinārajai kultūrai, lai atklātu Japānas un Latvijas virtuves daudzveidību. "Viņai garšo kartupeļi," režisors nodod aktrises gastronomisko vājību. Pa šiem gadiem Kaori Momoi iemīlējusi Latviju un vēlas parādīt pasaulei vietējos iedzīvotājus, taču Uldis Dimiševskis uzskata, ka scenārijā ļoti liels akcents tiek likts uz galvenajiem varoņiem un pārējais izskatās kā dekorācija. "Scenārijs mainās katru nedēļu," apgalvo Māris Martinons.

Man ļoti patīk mazās sulas paciņas ar salmiņu. Kad mans opaps strādāja Grindexā par iekārtu uzraugu, viņam tādas deva pie pusdienām un vakariņām. Viņš tās nedzēra (viņam vispār patīk tikai ļoti savādi dzērieni - karsts ūdens ar karoti zaptes un lāsi piena, piemēram), bet nesa mājās un krāja skapītī. Kad mēs ar māsu un mammu atbraucām ciemos, katra varējām saņemt pa kaudzītei. Liela daļa sulu plauktā arī sabojājās. Bet viņiem abiem ar omi ļoti raksturīga šī glabāšana nebaltām dienām. Atceros dzīvokli Pļavniekos, kur pār visu masīvās sekcijas augšu stiepās tualetes papīra ruļļu krāvumi. Atvilktnēs krājās kabatas lakatiņi, zeķubikses, diegu spolītes. Lielās mapēc opaps glabā anekdotes, kas izgrieztas no avīzēm un žurnāliem. Viņš tās vāc, sēžot dīvānā un graužot grauzdētas saulespuķu sēklas. Arī saulespuķu sēklas glabājas lielā maisā sekcijā. Tā kā mana ome strādāja ostas elevatorā, viņai vienmēr bija pieejami dažādi graudi, sēklas un pelavas mēslojumam. Arī es vienu vasaru nostrādāju elevatorā - mans uzdevums bija ielekt graudu kravā un ar īpašu stieni un spainīti paņemt graudu paraugus, kas laboratorijā tika izpētīti, lai saprastu - kravu sūtīt tālāk, atcelt, vai likt kaltētavā. Man patika milzīgo telpu dunoņa, un briesmu elements; tagad es vairs nesaprotu kāpēc, bet graudu putekļi, kas klāja visu masīvo ēku kompleksu, skaitījās ļoti ugunsbīstami.

Drausmīgi stulba sajūta, kad rosinošs joks, kas nemaz nebija domāts uz kāda cita rēķina, izvēršas par pamatu virknei aizvainojumu. Muļķīgi tajā visā iesaistīties, bet, arī neko nesakot, sajūta, it kā es sēdētu savā slepenajā stūrītī un nu tikai aprunātu citus.
Nu labi, man neko no šī visa nevajag. Tikai gandrīz vai žēl, ka aktivizējoties pavasarim un sajūtai, ka man patīk cilvēki, jāsecina, ka labāk ne ar vienu nerunāt ne par ko.

Atcerējos faktu - kad Kultūras akadēmijā studēju kino un teātra kritiku, mums, kursa meitenēm, bija kaķi Kira, Dziga un Fellini.

Nesenais ieraksts, kur dominika komentē vajadzību latviskot dažādus kniebšanās aspektus, man lika atcerēties sen nepiesauktu tēmu. Sanāciet ap ugunskuru, biedri. Kā jūs saucat savas ģenitālijas? Kā jūs saucat otrējās (un vai pārējās)? Vai jums ir konstants apzīmējums šīm vietām, vai tas diskursīvi pārformējas ar jaunu partneri? Un vai ir vārds kurā jūsu Lietu nedrīkstētu nosaukt?

"Seskos" ir bezgala jauki. Pabarojām bites, Arnolds man pat lika taustīt, kurā stūrī ķermenīšu siltums, celt nost sedziņas un likt sadurstītās paciņas ar kandiju - pūdercukura un ziedputekšņu masu (es arī mazliet panašķējos, nepatika tikai vērmeļu pēcgarša). No sākuma ļoti baidījos, bet tomēr to izdarīju un jutos ļoti lepna par sevi. Arvim viena bite ielidoja mētelī un pazuda. Viņam nācās izģērbties, un bite atradās iepinusies šallē.
Lauki vispār ir diezgan apdzīvoti. Lai gan viss sasnidzis, un ceļu no automašīnas, ko atstājām pie tuvākajiem kaimiņiem, nācās ilgi brist, nākdami ievērojām visvisādu dzīvnieku pēdas, spiras un nograuztas mizas (man pat šķiet, ka redzēju lāča pēdas. Lāči tur arī ir nākuši). Cūkas ļoti cūciski bija uzrakņājušas gan piekalni, gan pie lejas dīķa, bet starp bišu stropiem mētājās jenotsuns ar pārgrauztu rīkli. Vēl kādas gleznas otrajā pusē atradām divus tauriņus ziemas miegā.