dzīvsudrablapsa

Parasti jau taksometru nesauc tajā skaidrākajā dienas laikā. Un vēl parasti bērnu literatūras pasākumi neizskatās pēc kārtējās piektdienas, kura noslēgsies ar sestdienu K&J dzīvoklī. Tomēr daudz kas ir ne tāds, kā izskatās, un vienīgais, ko te vēl piebilst - labi, ka tagad vismaz vairs nav jāiet uz meistardarbnīcu, pamostoties sestdienā pēc pļēgurošanas. Tagad var pļēgurošanas pasākumu izvērst uz visu nogali, it īpaši, ja pēkšņi notiek dzimšanas diena.
Bet tomēr šis stāsts būs par ko citu. Taksometrs, ar kuru piektdien piedienīgi braucām mājās, mūs tomēr aizveda pie K&J, kur tika lietotas dziras un runāts par dzeju vai nu par ko mēs tur parasti runājam. No rīta es sapratu, ka Vilka telefons ir pazudis, tāpēc zvanīju taksim. Redzēju, ka man ir divi takša numuri, zvanīju uz pirmo, tas necēla. Zvanīju uz otro. Tur man atbildēja lauzītā valodā, un uz manu bēdu stāstu mēģināja noskaidrot numuru, no kura vakar zvanījām. Sieviete jautāja "varbūt jums bija rociņš?", uz ko es prasīju, vai tas varētu būt mūsu taksista uzvārds. Viņa ļoti mulsa un kratījās vaļā no sarunas. Pēcāk padomāju, ka varbūt "rociņš"nozīmē uz ielas ar žestu izsaukts taksis.
Tā kā sieviete neko daudz palīdzējusi nebija, zvanu tam otram numuram, kas man ir saglabāts kā "Panda". Šoreiz paceļ. Saka vienkāršu "Hallo".
- Labdien vai taksists?
- Es neesmu taksists.
- Ak tā, tiešām?
- Jā. Tu man zvani jau ne pirmo reizi.
- Kam es zvanu?
- *Vārds*
- Kuram *vārds*?
- Kino režisoram *vārds uzvārds*
[...]
Ak vai. Man nav ne jausmas, kuru reizi pēc kārtas viņš man stāstīja, ka nav taksists.