|
Augusts 7., 2022
 | 11:30
Tāds deviņdesmito vaibs, pajautāt bērnam, vai nauda ir, un, ja nav, teikt "tu vari aiziet nodot pudeles"
|
Augusts 6., 2022
 | 23:37
Bet ir cilvēki, kuru klātbūtnē es vienkārši nomierinos un tas ir brīnumskaisti
|
Augusts 5., 2022
 | 10:52
Sapnī tātad bija cilvēki, kuri netiek ārā no sapņa, kurā ir nonākuši, un es zināju, ka, ja sapnī paņemu no viņiem vienu matu cirtu, tad varu viņiem palīdzēt tikt atpakaļ nomodā, un tad es tur blandījos apkārt, meklējot paziņas, kas man ir pietiekami mīļi, lai to izdarītu (par laimi, visiem bija mati, citādi būtu neveikli), par dažiem šaubījos, Andreju, piemēram, lepni glābu, lai gan apšaubīju, ka tie tiešām ir viņa mati, Igoram šausmīgi nokaunējusies pagāju garām, pie sevis taisnodamās, ka ko nu es par viņu zinu, viņš taču ir filozofs un varbūt viņam šī situācija ir ok, lai gan patiesībā man vienkārši jau tā bija pilnas kabatas ar svešu matu šķipsnām,
rūpīgi kalu lucid dreaming plānus, jo bez tā, protams, nekur; izstrādāju pilnīgi adekvātu plānu visu laiku staigāt ar grāmatu azotē, jo sapnī, ja mēģināšu to lasīt, nekas nesanāks, burti sajuks - un ne reizes nemēģināju to lasīt
citā epizodē acīmredzot vienlaikus skaidroju attiecības ar konglomerātu no trim vīriešiem, kurus tehniski esmu pametusi (sapnī, protams, šķita, ka tas ir viens, tikai ar plašākām pretenzijām uz vietu manā dzīvē nekā parasti), gandrīz vai padevos un piekritu, ka pilnīgi nepamatoti pametu un vajadzētu mēģināt vēlreiz, bet tad attapos un teicu "kāpēc tev ir brūnas acis, es taču atceros, ka tavas acis ir zilas" un viņš atstājās
un es vēl arvien nesapratu, ka tas ir sapnis,
pēc ilgas dzeršanas pamodos viena "Lācīšu" stacijā, kas, izrādās, ir Skultes līnijā divas stacijas aiz Pabažiem, t.i., pamodos tukšā busiņā, jo mani biedri acīmredzot bija izlēmuši mani tur atstāt, lai izguļos un tieku mājās pati, palūrēju, konstatēju, ka apkārt ir kaut kāda nozieguma vietas izpēte un attiecīgi sapratu, ka došos ka nu mājās, jo liecināt toč nav iekšā, braucu, tātad ar to busiņu un domāju par to, ka pirms divām dienām tiesības esmu tehniski nokārtojusi, bet pašu tiesību man uz rokas vēl nav [viens no iemesliem, kāpēc man nav tiesību, ir tas, ka es sapņos reizēm vadu automašīnu un tāpēc nomodā man šķiet, ka es nekādīgi nevarētu iemācīties vadīt mašīnu droši], enīvej tāpēc būtu labi, ja mani neviens neapturētu, vārds pa vārdam, un busiņš brauciena laikā sareducējās par vecu padomju laika mopēdu bez degvielas, tā ka man tāpat nācās to stumt, un es domāju, bļe, kā es viņā visu nakti nogulēju un kas tie par cilvēkiem, kas atstāj tevi pa nakti gulēt mopēdā, laikam tomēr nav īsti draugi,
un vēl arvien nesapratu, ka tas ir sapnis,
visu laiku domāju par tiem cilvēkiem, kas ir iesprostoti ar rozēm apvītos lopu vagonos un kuru matu cirtas es glabāju pie sevis un noteikti kaut kad atnākšu viņus izglābt
pamodos un tagad vēl arvien netieku vaļā no kauna sajūtas, nu bļe, klasisks glābējs, ceru, ka es šo te atcerēšos nākamreiz, kad mēģināšu kādam par visām varītēm palīdzēt.
|
Augusts 2., 2022
| 23:03
- Mammu, iedod man nagu asinātāju.
- Tā ir nagu vīlīte, Stella, nagu vīlīte.
|
| 19:56
I wanna watch you wreck all the paintings in my house as you run down my wall
Mūzika: Saltillo - Flood
|
Jūlijs 29., 2022
| 22:32
Elizabeth Bishop
One Art
The art of losing isn't hard to master;
so many things seem filled with the intent
to be lost that their loss is no disaster.
Lose something every day. Accept the fluster
of lost door keys, the hour badly spent.
The art of losing isn't hard to master.
Then practice losing farther, losing faster:
places, and names, and where it was you meant
to travel. None of these will bring disaster.
I lost my mother's watch. And look! my last, or
next-to-last, of three loved houses went.
The art of losing isn't hard to master.
I lost two cities, lovely ones. And, vaster,
some realms I owned, two rivers, a continent.
I miss them, but it wasn't a disaster.
--Even losing you (the joking voice, a gesture
I love) I shan't have lied. It's evident
the art of losing's not too hard to master
though it may look like (Write it!) like disaster.
|
Jūlijs 25., 2022
 | 11:22
Knuts Skujenieks. :(
|
Jūlijs 21., 2022
 | 17:41
Grāmata par alkoholu: "...I grieved giving up alcohol for months, just like I would grieve loss of a friend"
Es: "yup I know exactly what kind of a friend you mean"
|
Jūlijs 20., 2022
 | 12:29
Nevar saprast, vai tā ir subj. briesmīga vai ļoti patīkama sajūta - ja tu esi tik derdzīgi izturējies pret cilvēkiem, ka viņi ar tevi nekomunicē arī tad, ja principā situatīvi varētu un tas viņiem varētu būt interesanti? Pirmajā brīdī intuitīvi šķiet, ka briesmīga, bet padomājot - nu, teiksim, cilvēki, kas, teiksim, neko nekomentētu pie šī ieraksta, jo "ugh, honeybee", lielākoties arī ir cilvēki, kuru komentārus es negribētu redzēt; t.i., veiksmīga un patīkama nesocializēšanās uz savstarpēja riebuma pamata varētu būt pat izplatītāka parādība nekā veiksmīga un patīkama socializēšanās uz savstarpējas patikas pamata.
|
Jūlijs 16., 2022
| 16:22
Robin (liek kečupu uz picas pamatnes): Es uztaisīju priecīgu sejiņu. Vai bēdīgu.
Es: Tu varētu uztaisīt tādu sejiņu kā tev, tad neviens nevarētu pateikt, vai tā ir priecīga vai bēdīga.
Robin (paskatās uz mani ar izteiksmi, par ko nevar saprast, vai tā ir uzjautrināta vai aizkaitināta)
|
Jūlijs 14., 2022
| 10:29
Pieņemsim, ka mana panika darīt elementāras akadēmiskas lietas (tam rakstam tikai kopsavilkums jāuzraksta, un nav tā, ka es nemācētu rakstīt kopsavilkumus, un tad varēs nosūtīt) ir saistīts nevis ar to, ka man tas hroniski riebjas, bet gan ar to, ka man to ļotiļotiļoti gribas un attiecīgi tad panika, ka varētu actually dabūt, un ko tad. Vai arī nofeilot, un Tad Par Mani Padomās.
|
Jūlijs 13., 2022
 | 22:12
Akdies, tagad laboju tipa akadēmisku tekstu (nu, precīzāk, akadēmiska teksta tulkojumu) un sapratu faktu, kurš man nekad agrāk nebija pielecis: proti, ka tas cilvēks, kurš rediģē tekstu, fucking jūtas kā pēdējais idiots, kam nav pat minimālāko zināšanu attiecīgajā jomā un tāpēc ir miljonsreizes jāatvainojas par savu idiotismu, ja nesaprot kaut kādu terminu. Tā arī rakstu komentārus "akdies šito es nesaprotu vai tas bija domāts tā" un "vai var lūdzu zemsvītras piezīmi tiem, kas tankā" un vienlaikus jūtos šausmīgi par to nabaga cilvēku, kurš to visu labos un domās "bļe redaktors iedomājas sevi par kaut kādu gudrīti un droši vien visu laiku smejas par katru manu kļūdu" which is obvs not the case bet protams ka cilvēki tā domās.
|
Jūlijs 10., 2022
 | 14:21
Vai varbūt akceptēt šo bezgalīgo pagaidu skumju sajūtu un tajā arī palikt uz kādu brīdi
Mūzika: Placebo - Soulmates
|
Jūlijs 9., 2022
| 15:45
HOLY SHIT es acīmredzot vispār nebiju aware par to, cik daudz ir iespējams izdarīt, ja viss, kas tevi traucē, ir kaķītis un Čandlers (tas ir cilvēks, kuru tā sauc, ja), kurš acīmredzot ir tāds pats kā es un mēs godīgi sadalām milzīgo māju tā, ka es esmu vienā galā, viņš ir otrā, un tad, kad mēs pa to pārvietojamies, lai aizietu uz centrā esošo virtuvi vai tualeti, tad to darām ar pietiekami lielu troksni, lai otrs nelīstu virsū (vakar viņš bija komunikablāks un mēs satikāmies gaitenī, lai pateiktu "Hi" un "Hi again!", bet šodien acīmredzami esam nosprieduši, ka tas ir daudz par daudz sociālu aktivitāšu un vienkārši let's not)
vārdu sakot ideāls cilvēks
enīvejs, šodien ir gandrīz 4000 vārdi, tostarp īss un draņķīgs stāstiņš, bet man to vajadzēja pierakstīt, lai nečakarē prātu, un pabeigts lielais tulkojums, un praksē tas nozīmē, ka es varētu aiziet līdz veikalam pēc kaut kāda ēdiena un tad pastrādāt vēl, vai arī fuck ēdienu, nez.
Bet jā, šis ir tas apjoms, ko es parasti izdaru pa visu dienu un šausmīgi mokoties (un tas bija mokošs darbs, acknowledgements vienmēr ir ķēpīgi), reconsidering all my life choices now. (Nēnu ko gan es varu izdarīt, bērnus atpakaļ nesabāzīsi) (bet fuuuuck, šis ir tik... atvieglojoši, zināt, ka es neesmu radikāli tizla, bet vienkārši man ir grūti pastrādāt, ja visu laiku fonā notiek kaut kas tāds, kas man ir jāpieskata drusciņ)
|
 | 11:57
Bet vispār jā, es gribētu dzīvot laukos gandrīz nekurienē, man pat neko daudz nevajag, un es totāli varētu pavadīt veselas dienas viena
Tikai bez šitā kaķīša, šitais kaķītis dara tā, ka es nevaru pastrādāt (guļ klēpī un murrā)
|
Jūlijs 4., 2022
| 15:29
Robin tika RDMV :)))
|
Jūlijs 3., 2022
| 23:08
Un vēl tipa no 7. līdz 10. jūlijam es kaut kādā dīvainā Valtera Dakšas pasākumā* vadīšu kaut kādu free-form prozas meistardarbnīcu (droši vien "darbs grupā", nevis "es individuāli strādāju ar cilvēkiem, kas stāv pie manis rindā"). Tā kā man nekādus rezultātus neprasa un atbildību arī ne**, laipni aicināti visi, kam interesē prozas rakstīšana. Tas ir Saldū, var braukt arī uz īsāku laiku (un rakstīt īsāku proziņu attiecīgi).
Kaut kur feisītī tūlīt būs events, bet varat uzrakstīt šeit, lai pievienoju.
* Teikt "dīvains Valtera Dakšas pasākums" ir apmēram kā teikt "apaļš 360° riņķis", bet hey.
** T.i., man par to nemaksā un attiecīgi es to daru tiktāl un tādā veidā, kā man tas ir priecīgi
|
| 19:01
19 000 vārdu un jau trīs līķi, verī nais. :)
|
Jūnijs 30., 2022
| 09:01
FUCK
OK, man nepieciešams kaut kā labāk organizēt savu akadēmisko dzīvi lol nupat ieripoja akcepts konferencei un MAN NAV NE MAZĀKĀS IDEJAS ko es viņiem tur pieteicu bļe. Pieteikums google formās.
Āāāāaā.
Nēnu kaut kur jau es atradīšu to failu, bet sounds more like a fail right now
/ ...ble. Bet nu labi, es varētu pieņemt, ka es zinu, *par ko* es gribēju runāt un... FOR FUCKING FUCK'S SAKES. Nēnu labi, abstrakti un nosaukumi konferencēm jau vienmēr mainās, right? Bet kas man kaiš, jebaķ.
|
Jūnijs 26., 2022
| 00:25
"Pēkšņi viss kļuva akūts un dzīvs, akūts kā slimība, kas uzliesmojusi dobumos, par kuru esamību tu iepriekš neesi zinājusi, un tur mutuļo, pūžņo un kaist un kaut kādā dīvainā veidā padara visu esamību dzīvāku nekā iepriekš, un es pazinu šo sajūtu no saviem sapņiem, kuros ikreiz nodomāju: šis nav sapnis."
|
|
|
|