|
Augusts 26., 2022
 | 18:57
Universs reizēm muļķīgi pajoko, un tad viss tāds "bļe sorrz es nezināju, ka tu par to tā sabēdāsies" un tad bikli piedāvā mazu neveiklu dāvaniņu, "tu vari nepieņemt, es sapratīšu"
/Tramvajā māte krāsainā kleitā appūš ar ziepju burbuļiem tetovētu hipsteri, kurš samulsis izkāpj; viņas pusaugu meita sākumā izskatās neveikli un tad acīmredzami nodomā, fakit, un pārņem burbuļu stafeti
Pēc dažām minūtēm tramvajs ar blarkšķi avarē (bet tikai uz mirklīti)
Mūzika: Tori Amos - Siren / Ronan Keating - Life Is a Rollercoaster
|
Augusts 25., 2022
 | 19:42
Kāpēc ar nūjošanu galvenokārt nodarbojas sievietes tipa pēc 60? Tāpēc, ka ir jāsasniedz diezgan radikāls briedums/pohujisms, lai publiski demonstrētu faktu, ka tu spēj kilometra laikā trīsreiz sapīties savas kājās, aizmirst, kā kustas rokas (the fuck?) un viegli iesvīst, pārvietojoties būtībā mierīgas pastaigas solī.
/Endorfīnu kick check, tā ka ir ok
/ adiktīvi arī, bet tas noteikti no tiem endorfīniem
// OK darīt to pusnaktī ar Prodigy austiņās ir atbilde visam un fuck, kā man ir paveicies, ka šitais man patīk un iekiko
|
Augusts 24., 2022
 | 15:37
- Mammu, es redzēju tādu reklāmu, kur rakstīts, ka ja cilvēkam ir divas mammas vai divi tēti, tad viņam ir salauztas smadzenes, jo viņš nedzīvo naturālā ģimenē... Man šķiet, ka viņi tā saka, lai mums neuzbrūk Krievija.
- ?????
- Nu, jo homofobija pie mums sākās padomu savienībā, un tad viņi domā, ka, ja mēs būsim homofobiski, tad Krievija mums atkal neuzbruks
|
Augusts 12., 2022
 | 10:20
Vakar bērns jautāja, kā es gribētu nomirt un ko es gribu, lai ar manu ķermeni izdara pēc tam
Nonācām pie secinājuma, ka pēc kremācijas manus pelnus varētu turēt kāda mājās kā labu conversation starter; ieteicu arī pievienot urnai šašlika aromātu
|
Augusts 11., 2022
 | 11:32
nedzēstai meklējumu vēsturei ir tas labums, ka tu vari kaut ko meklējot ierakstīt "we" un dabūt piedāvājumu pameklēt "wedge-shaped core of darkness" (c) Virdžīnija Vulfa
|
Augusts 10., 2022
 | 00:37
Klasiskais mindfuck variants:
Tā pat nav gluži dilemma tādā klasiskā variantā, drīzāk situācija, kurā ir iespējami divi dominantie varianti, kuri abi nav atkarīgi no manis un nav arī (konkrētajā brīdī) izzināmi
a) variants ir komplicēts un grūts, un vienlaikus vilinošs,
b) variants ir vienkāršāks, bet ne obligāti slikts
...un ne no manis ir atkarīgs, kurš īstenosies.
Bet:
a) variantam vajadzētu sagatavoties, ieguldīt tur kaut kādus mentālos un emocionālos resursus, tikt galā ar pāris dēmoniem,
b) variants neprasa nekādu lielo iepriekšējo iespringšanu, drīzāk plūšanu līdzi pa straumei un gatavību ļauties šai straumei.
Turklāt:
sagatavojoties a) variantam, pastāv iespēja, ka šis sagatavošanās process traucēs b) varianta plūšanu pa straumei,
sagatavojoties b) variantam, tas ir, īpaši negatavojoties vispār, totāli var visu salaist grīstē, ja nu tomēr a) variants.
Pirmīt biju gatava uzrakstīt, ka puse no manas dzīves stulbajām izvēlēm ir notikušas tāpēc, ka es esmu gatavojusies a) variantam, kad patiesībā notika b)
bet tad aptvēru, ka otra puse ir bijusi tāpēc, ka es esmu gaidījusi b) un nerēķinājusies ar a)
(Bet es laikam esmu vairāk a) izvēles cilvēks, ne tāpēc, ka tā būtu labāk un pareizāk, bet tāpēc, ka vairāk informācijas, un kaut kādā brīdī jau kļūst nesvarīgi, ko šī informācija ar tevi izdara; kaut kādā brīdī viss ir informācija, arī "sāp" un "grūti")
Mūzika: Fink - Looking Too Closely
|
Augusts 7., 2022
 | 17:56
Šodien nav mana diena, nevaru saprast, vai gribu rakstīt "zobus" vai "žokļus" un uzrakstu "žobļus"
|
| 11:30
Tāds deviņdesmito vaibs, pajautāt bērnam, vai nauda ir, un, ja nav, teikt "tu vari aiziet nodot pudeles"
|
Augusts 6., 2022
| 23:37
Bet ir cilvēki, kuru klātbūtnē es vienkārši nomierinos un tas ir brīnumskaisti
|
Augusts 5., 2022
| 10:52
Sapnī tātad bija cilvēki, kuri netiek ārā no sapņa, kurā ir nonākuši, un es zināju, ka, ja sapnī paņemu no viņiem vienu matu cirtu, tad varu viņiem palīdzēt tikt atpakaļ nomodā, un tad es tur blandījos apkārt, meklējot paziņas, kas man ir pietiekami mīļi, lai to izdarītu (par laimi, visiem bija mati, citādi būtu neveikli), par dažiem šaubījos, Andreju, piemēram, lepni glābu, lai gan apšaubīju, ka tie tiešām ir viņa mati, Igoram šausmīgi nokaunējusies pagāju garām, pie sevis taisnodamās, ka ko nu es par viņu zinu, viņš taču ir filozofs un varbūt viņam šī situācija ir ok, lai gan patiesībā man vienkārši jau tā bija pilnas kabatas ar svešu matu šķipsnām,
rūpīgi kalu lucid dreaming plānus, jo bez tā, protams, nekur; izstrādāju pilnīgi adekvātu plānu visu laiku staigāt ar grāmatu azotē, jo sapnī, ja mēģināšu to lasīt, nekas nesanāks, burti sajuks - un ne reizes nemēģināju to lasīt
citā epizodē acīmredzot vienlaikus skaidroju attiecības ar konglomerātu no trim vīriešiem, kurus tehniski esmu pametusi (sapnī, protams, šķita, ka tas ir viens, tikai ar plašākām pretenzijām uz vietu manā dzīvē nekā parasti), gandrīz vai padevos un piekritu, ka pilnīgi nepamatoti pametu un vajadzētu mēģināt vēlreiz, bet tad attapos un teicu "kāpēc tev ir brūnas acis, es taču atceros, ka tavas acis ir zilas" un viņš atstājās
un es vēl arvien nesapratu, ka tas ir sapnis,
pēc ilgas dzeršanas pamodos viena "Lācīšu" stacijā, kas, izrādās, ir Skultes līnijā divas stacijas aiz Pabažiem, t.i., pamodos tukšā busiņā, jo mani biedri acīmredzot bija izlēmuši mani tur atstāt, lai izguļos un tieku mājās pati, palūrēju, konstatēju, ka apkārt ir kaut kāda nozieguma vietas izpēte un attiecīgi sapratu, ka došos ka nu mājās, jo liecināt toč nav iekšā, braucu, tātad ar to busiņu un domāju par to, ka pirms divām dienām tiesības esmu tehniski nokārtojusi, bet pašu tiesību man uz rokas vēl nav [viens no iemesliem, kāpēc man nav tiesību, ir tas, ka es sapņos reizēm vadu automašīnu un tāpēc nomodā man šķiet, ka es nekādīgi nevarētu iemācīties vadīt mašīnu droši], enīvej tāpēc būtu labi, ja mani neviens neapturētu, vārds pa vārdam, un busiņš brauciena laikā sareducējās par vecu padomju laika mopēdu bez degvielas, tā ka man tāpat nācās to stumt, un es domāju, bļe, kā es viņā visu nakti nogulēju un kas tie par cilvēkiem, kas atstāj tevi pa nakti gulēt mopēdā, laikam tomēr nav īsti draugi,
un vēl arvien nesapratu, ka tas ir sapnis,
visu laiku domāju par tiem cilvēkiem, kas ir iesprostoti ar rozēm apvītos lopu vagonos un kuru matu cirtas es glabāju pie sevis un noteikti kaut kad atnākšu viņus izglābt
pamodos un tagad vēl arvien netieku vaļā no kauna sajūtas, nu bļe, klasisks glābējs, ceru, ka es šo te atcerēšos nākamreiz, kad mēģināšu kādam par visām varītēm palīdzēt.
|
Augusts 2., 2022
| 23:03
- Mammu, iedod man nagu asinātāju.
- Tā ir nagu vīlīte, Stella, nagu vīlīte.
|
| 19:56
I wanna watch you wreck all the paintings in my house as you run down my wall
Mūzika: Saltillo - Flood
|
Jūlijs 29., 2022
| 22:32
Elizabeth Bishop
One Art
The art of losing isn't hard to master;
so many things seem filled with the intent
to be lost that their loss is no disaster.
Lose something every day. Accept the fluster
of lost door keys, the hour badly spent.
The art of losing isn't hard to master.
Then practice losing farther, losing faster:
places, and names, and where it was you meant
to travel. None of these will bring disaster.
I lost my mother's watch. And look! my last, or
next-to-last, of three loved houses went.
The art of losing isn't hard to master.
I lost two cities, lovely ones. And, vaster,
some realms I owned, two rivers, a continent.
I miss them, but it wasn't a disaster.
--Even losing you (the joking voice, a gesture
I love) I shan't have lied. It's evident
the art of losing's not too hard to master
though it may look like (Write it!) like disaster.
|
Jūlijs 25., 2022
 | 11:22
Knuts Skujenieks. :(
|
Jūlijs 21., 2022
| 17:41
Grāmata par alkoholu: "...I grieved giving up alcohol for months, just like I would grieve loss of a friend"
Es: "yup I know exactly what kind of a friend you mean"
|
Jūlijs 20., 2022
| 12:29
Nevar saprast, vai tā ir subj. briesmīga vai ļoti patīkama sajūta - ja tu esi tik derdzīgi izturējies pret cilvēkiem, ka viņi ar tevi nekomunicē arī tad, ja principā situatīvi varētu un tas viņiem varētu būt interesanti? Pirmajā brīdī intuitīvi šķiet, ka briesmīga, bet padomājot - nu, teiksim, cilvēki, kas, teiksim, neko nekomentētu pie šī ieraksta, jo "ugh, honeybee", lielākoties arī ir cilvēki, kuru komentārus es negribētu redzēt; t.i., veiksmīga un patīkama nesocializēšanās uz savstarpēja riebuma pamata varētu būt pat izplatītāka parādība nekā veiksmīga un patīkama socializēšanās uz savstarpējas patikas pamata.
|
Jūlijs 16., 2022
| 16:22
Robin (liek kečupu uz picas pamatnes): Es uztaisīju priecīgu sejiņu. Vai bēdīgu.
Es: Tu varētu uztaisīt tādu sejiņu kā tev, tad neviens nevarētu pateikt, vai tā ir priecīga vai bēdīga.
Robin (paskatās uz mani ar izteiksmi, par ko nevar saprast, vai tā ir uzjautrināta vai aizkaitināta)
|
Jūlijs 14., 2022
| 10:29
Pieņemsim, ka mana panika darīt elementāras akadēmiskas lietas (tam rakstam tikai kopsavilkums jāuzraksta, un nav tā, ka es nemācētu rakstīt kopsavilkumus, un tad varēs nosūtīt) ir saistīts nevis ar to, ka man tas hroniski riebjas, bet gan ar to, ka man to ļotiļotiļoti gribas un attiecīgi tad panika, ka varētu actually dabūt, un ko tad. Vai arī nofeilot, un Tad Par Mani Padomās.
|
Jūlijs 13., 2022
| 22:12
Akdies, tagad laboju tipa akadēmisku tekstu (nu, precīzāk, akadēmiska teksta tulkojumu) un sapratu faktu, kurš man nekad agrāk nebija pielecis: proti, ka tas cilvēks, kurš rediģē tekstu, fucking jūtas kā pēdējais idiots, kam nav pat minimālāko zināšanu attiecīgajā jomā un tāpēc ir miljonsreizes jāatvainojas par savu idiotismu, ja nesaprot kaut kādu terminu. Tā arī rakstu komentārus "akdies šito es nesaprotu vai tas bija domāts tā" un "vai var lūdzu zemsvītras piezīmi tiem, kas tankā" un vienlaikus jūtos šausmīgi par to nabaga cilvēku, kurš to visu labos un domās "bļe redaktors iedomājas sevi par kaut kādu gudrīti un droši vien visu laiku smejas par katru manu kļūdu" which is obvs not the case bet protams ka cilvēki tā domās.
|
Jūlijs 10., 2022
 | 14:21
Vai varbūt akceptēt šo bezgalīgo pagaidu skumju sajūtu un tajā arī palikt uz kādu brīdi
Mūzika: Placebo - Soulmates
|
|
|
|