Februāris 20., 2011
| 00:07 Sadalītājs ofisa romance
I
meitene nometas ceļos pie tava biroja krēsla ir dienvidus pulkstenis stāv kolēģi pusdieno sarkana matu cirta viņai uz kakla tu nevari elpot bet viņa līdz pusei palien zem galda iesmejas tumsā un saka piedod es nozagšu strāvu
II
viņas lādētājs iecērtas tavā sadalītājā tepat blakus portābļa vads un tumbiņu štekeris trīs melni suņi piezīdušies baltas kucītes pupiem - Ko tu dari - tu gribi teikt - ko tu dari ar mani vai tad tu neredzi dzirksteles - viņa vēl kavējas ceļos pie tava krēsla aplaiza lūpas zirnīši pākstī netiek tie ārā tu gribi teikt bet tava mute ir sausa rokas ir slapjas pirksti kontaktā iekšā un dūc pašķīst gar acīm
III
trīs dēles tev deniņos briest un baltas ir tavas rokas tu esi līdz viduklim mēms ieslēgts ampēra lokā
aiziesim kaut ko apēst aizslīdēsim pa vadiem tavi mati ir atrisuši tavas lūpas ir badā
kāpēc viņa tā smaida dzirksteles džinkst un džinkst es nevaru viņa saka redzi mans telefons mirst
|
Comments:
zini, ka tu esi vienkārši kruta? pēc visiem krūšturiem, pastētēm un spcifikācijām, kas atstāj ražošanas traipus uz tava darba ķiteļa, tu, šķiet, ar viena vilciena vieglumu uzraksti šo. izlasīju jau vakar, šodien atgriezos, piememorizēju.
:) nosarkst un tā
mans personīgais "fuck yeah" šajā sakarā ir tas, ka šis ir pirmais dzejolis (vismaz ciktāl es zinu), kas Tomā izraisa, ēēē, pilnvērtīgu emocionālu reakciju. līdz tam man šķita, ka viņš dzeju nesaprot, a figu.
man arī ļoti patika, tāds uzlādēts.
:) vot dabūt šito spriedzi visur iekšā, tas būtu kruta |
|
|
|
Sviesta Ciba |