Aprīlis 23., 2010
| 08:18 Sapnī ļoti pārliecinoši stāstīju Vērdiņam, ka "Berelis nogalināja latviešu literatūru".
Es pat varu šo ideju argumentēt. Arī nomodā.
|
Comments:
Nu, viņš ir krutākais literatūras teorētiķis/kritiķis pēdējos gados (ne obligāti "labākais" vai "zinošākais", bet krutākais, tbš autoritāte daudziem, ieskaitot literātus... īpaši tos, kas mācās). Nuvo, un viņa grāmatās (šobrīd pārlasu Latviešu literatūras vēsturi) ideja, ļoti vulgarizējot, ir tāda, ka literatūra eksistē tiktāl, ciktāl tā attīstās, mainās, pārbauda robežas utt.. Literatūras vēsturē vispār jebkurš rakstnieks tiek ielikts vienā no diviem plauktiņiem: "pievieno literatūrai jaunas teritorijas" (kas ir ļoti labi), vai "ir fona autors" (kuriem piederīgi arī tādi vārdi kā "triviāls", "vēsturiskais komikss"*, "maznozīmīgs", "kuriozs", un ļoti viegli pārlekt arī uz apzīmējumu "grafomāns", kas nekad netiek piemērots tiem, kas atbilst 1. kategorijai).
Rezultātā tādiem kā man (kas attiecīgās grāmatiņas lasīja kā Bībeli, jo tās tiešām ir krutas) radās sajūta, ka literatūra, kas nepievieno jaunas teritorijas un nenodarbojas ar robežu paplašināšanu, ir nevērtīga, triviāla un vispār nevienam nevajadzīga.
Kas nozīmē to, ka rakstnieki ar ambīcijām nodarbojas (vai vismaz cenšas nodarboties, vai vismaz jūtas tizli, ja nenodarbojas) ar teritoriju paplašināšanu, bet ir ļoti maz rakstnieku, kas attiecīgās teritorijas apdzīvotu. T.i., elitārā/augstā literatūra tiek definēta kā nepieciešama, bet meinstrīms - kā stipri mazāk vajadzīgs (iespējams, pat lieks). Kas ir pilnīgi absurdi, jo meinstrīmam pēc definīcijas būtu jābūt Tas ir tāpat kā Romas impērijā paziņot, ka karavīrus vajag, bet lauksaimniekus nafig nevajag.
Rezultātā: mums praktiski nav meinstrīma (pat, teiksim, Rukšāne, kura pēc uzstādījuma ir meinstrīms, cenšas būt eksperimentāla un "pievienot jaunas teritorijas"), praktiski nav žanra literatūras, un gandrīz nemaz nav nekā, kas patiktu lasītājam, kas vienkārši grib kaut ko palasīt, nevis Iekarot Jaunas Literatūras Teritorijas. Pareizāk, parastā lasītāja nišu aizpilda tie literāti, kam pietrūkst talanta un ambīciju darīt kaut ko "krutāku". Dabiski, rakstīt arvien sarūkošai progresīvo lasītāju sabiedrībai kļūst arvien bezjēdzīgāk un bezjēdzīgāk, bet latviešu meinstrīmam ir tik slikts PR, ka mēģināt tajā rakstīt labi ir vnk komiski. Piemēram, es uzrakstītu "izcili labu lata romānu" tikai kā proof of concept, nevis tāpēc, ka actually uzskatītu to par kaut ko krutu vai gribētu to darīt. Un, dabiski, uzrakstīt kaut ko izcili labu un nevienam nevajadzīgu kā proof of concept... nu, tur vajag daudz vairāk niknuma nekā man ir.
Vot tā, īsumā.
P.S. Šeit ir ļoti daudz pārspīlējumu, un, protams, literatūra vēl nav beigta, līdz ar to pierādīt, ka tā ir beigta, nav iespējams, bet tāds nu man tas čujs ir izveidojies.
Vai tas latvju literatūras snobisms tiešām izveidojies tikai pēdējos gados? Man bija radies iespaids, ka Latvijas robežās mūžam valdījis uzskats - ja neesi vismaz Rainis vai Ziedonis, lasies nafig no mūsu diženās skatuves un atstāj vietu tiem, kuri Lauž Iesīkstējušo un Paplašina Apvāršņus.
Starp citu, šajā sakarā mani vienmēr nāk prātā laikam jau par anekdoti uzskatāmie, Kargina mutē liktie vārdi: "Ja jau jūs, Tīrona kungs, esat tik gudrs, kāpēc tad tik nabags?"
Nu pagaidi, socreālisma laikā šāda veida literatūras snobisms vispār nebija iespējams (tur valdīja pilnīgi citi noteikumi), urrāpatriotisma laikā arī nebija tā. Es teiktu, ka šī tendence nāk no pagājušā gs. 90-tajiem gadiem, ar ko pilnībā pietiek. T.i., man, kas tajā laikā bija mazs knariņš, pietika ar veiksmīgu appotēšanu tīņa vecumā, lai savos 30 justos vainīga, ja mans darbs nav gana "novatorisks". Nu un pārējie jau vispār, viņiem taču tas, vai viņi ir atzīti par vērā ņemamiem autoriem, noteica naudas plūsmu no KKF, tātad runa nebija tikai par ambīcijām, bet arī par izvēli starp rakstīt-ko-gribi vai strādāt-algotu-darbu.
Manuprāt, matemātiķi ar līdzīgu iedomību raugās uz inženierzinātnēm un filozofi tā raugās uz citām humanitārajām disciplīnām. Tanī pat laikā esmu dzirdējis salīdzinājumu ar stalažām, kuras ir vienmēr ir stāvu augstākas par māju.
Šajā analoģijā stalažas ir kas?
Inženieriem, es pieļauju, maksā. Iekš LV naudu ar literatūru nopelnīt ir ļoti grūti, ja ne neiespējami, ergo motivācija "raust piķi" ir daudz mazāka un "slava un atzinība" līdz ar to nozīmē proporcionāli vairāk.
Pričom tur tanī visā pīt iekšā naudu?
Stalažas ir teorētiski-eksperimentālie-robežas-paplašinošie darbi. Māja ir meinstrīms. Tev pa priekšu vajag uzbūvēt stalažas, lai būvētu mājas nākamo stāvu, bet ja tu būvēsi tikai stalažas, tad tās ātri sagāzīsies.
Visa tā ņemšanās taču ir priekš cilvēkiem.
|
|
|