Februāris 23., 2009
| 11:41 Bet latviešu kautrīgums un nomalīgums var konkrēti izbesīt, tas "āāāā, es taču neko negribēju, es taču esmu pelēks un neievērojams, un tu kā sieviete un latviete arī varētu nesprēgāt". Tam ir ļoti krutas izpausmes, tam kautrīgumam un nomalīgumam, izpausmes, kuras es pati sevī ar prieku novēroju un novērtēju (piemēram, spēja nezin cik ilgi krāmēties ap kaut kādu verķi, lai novestu to līdz foršuma stadijai, un nepārdzīvošana, ja savā vecumā neesmu sasniegusi visu, ko gribētos, un tādā garā), bet nu tak nevajag ļaut, lai tavu īpašību sliktā puse nokillerē labo pusi, pirms tu pamanies kautko izdarīt.
Tfu, izlādējos drusku.
|
Comments:
| From: | mena |
Date: | 23. Februāris 2009 - 12:00 |
---|
| | | (Link) |
|
Es lasīju vienu grāmatiņu, par buramvārdiem Latvijā: Cik es sapratu - latvieši ir īsta burvju, zīlnieku, kannureģu, sālspūtēju un vilkaču tauta, un katra vecāka sieviete ir burve. Un - latviešiem nepatīk, ka slavē viņu laukus, ražu, lopus, jo - tad var noskatīt, noskaust, nobrīnēt. Tāpēc, ja kāds slavē - latvietis noliec galvu, un murmina pretī buramvārdus, lāstus, utt. Un tad es tā padomāju, ka īstenībā tas kautrīgums nav nekāds kautrīgums, bet gan bailes no noburšanas. Tikai tagad, kad burvestību it kā nav - tā nelabi transformējušas.
Nēnu tas pats par sevi un tas ir tas, kas man patīk. Es pati cenšos iespējami reti muldēt par to, kas ir riktīgi forši un stilīgi sanācis. Bet specijāli aizlaist laukus atmatā ar domu "nujā, aparšu, apsēšu, kāds ieraudzīs, noskaudīs, un tāpat nekas nesanāks, jo es taču latvietis" gan ir tizli.
he he, savdabīga pasīvā agresija :D |
|
|