Es lasīju vienu grāmatiņu, par buramvārdiem Latvijā:
Cik es sapratu - latvieši ir īsta burvju, zīlnieku, kannureģu, sālspūtēju un vilkaču tauta, un katra vecāka sieviete ir burve.
Un - latviešiem nepatīk, ka slavē viņu laukus, ražu, lopus, jo - tad var noskatīt, noskaust, nobrīnēt. Tāpēc, ja kāds slavē - latvietis noliec galvu, un murmina pretī buramvārdus, lāstus, utt.
Un tad es tā padomāju, ka īstenībā tas kautrīgums nav nekāds kautrīgums, bet gan bailes no noburšanas. Tikai tagad, kad burvestību it kā nav - tā nelabi transformējušas.

(Reply to this) (Thread)

Nēnu tas pats par sevi un tas ir tas, kas man patīk. Es pati cenšos iespējami reti muldēt par to, kas ir riktīgi forši un stilīgi sanācis.
Bet specijāli aizlaist laukus atmatā ar domu "nujā, aparšu, apsēšu, kāds ieraudzīs, noskaudīs, un tāpat nekas nesanāks, jo es taču latvietis" gan ir tizli.

(Reply to this) (Parent)