Marts 16., 2006
| 20:14 Runājam ar bērnu un par smēķēšanas kaitīgumu un to, ka mamma ir atmetusi. - Bet vai Toms ir atmetis smēķēšanu? - Nē. - Nu, tad es tūlīt Tomam atmetīšu smēķēšanu. Tikko viņš izlīdīs no vannas, tā es viņam atmetīšu!
Bet vispār šobrīd es droši varu teikt, ka godīgums pret bērnu ir attaisnojies. Vismaz pagaidām viņš ļoti labi spēj domāt patstāvīgi un izvērtēt citu cilvēku rīcību un teikto. Un nekautrējas pateikt, ka pieaugušais runā dumības, ja tā patiešām ir.
|
Comments:
| From: | sirke |
Date: | 16. Marts 2006 - 21:40 |
---|
| | | (Link) |
|
nebedzu priecaaties par taviem jaukajiem pukstiem :)
pastāstīsi plašāk par jēdzienu 'godīgums pret bērnu'?
tā kā es to saprotu, izklausās visnotaļ atbalstāmi, bet kā tas tiek realizēts, ko nozīmē tev, cik tas ir reālistiski?
Nu, reālistiski tas izskatās tā, ka bērns tiek uztverts kā pieaudzis, saprātīgs cilvēks, kuram pagaidām vēl pietrūkst zināšanu & prasmju dažās sfērās (toties ir tādas, kuras pieaugušajiem vairs nav; un es te domāju tīri praktiskas lietas, nevis kaut ko ezotērisku - piemēram, spēju aptvert, kas viņam vajadzīgs, un to uzstājīgi pieprasīt). Tātad kā ar tādu arī runājam. Paskaidrojam savus lēmumus precīzi (alkoholu nedrīkst tāpēc, ka tas kaitē organismam, nevis tāpēc, ka tas būtu "negaršīgs"), atzīstam, ka daži ļoti augstu vērtēti pieaugušie smēķē, atzīstam, ka kļūdāmies un atvainojamies par kļūdām (tādu ir daudz vairāk, nekā parasti liekas - piemēram, uzkliedziens nevietā, pārmetums ne par tēmu, aizmirsts solījums). Un pilnīga ignorance pret slaveno principu "ģimenei jābūt vienotiem uzskatiem" (jo tādi tie reāli nav), tā vietā - "omammas klātbūtnē drīkst ēst margarīnu no kārbiņas, mammai tas riebjas" un "mammas klātbūtnē drīkst staigāt ar kājām pa gultu, omamma to negrib redzēt". Fantastiski paaugstina bērna spēju patstāvīgi domāt un strādāt ar cilvēkiem. Un iemāca manipulēt tā, ka cilvēks patiešām priecājas izpildīt bērna lūgumu ;) Reāli man šķiet, ka šī "audzināšanas" metode radās no mana slinkuma radīt kādu īpašu saskarsmes modeli attiecībās ar bērnu. Jo vieglāk ir pārkāpt pāri aizspriedumam, ka bērns ir mazs, neko nesaprotošs dzīvnieks, nekā gadiem ilgi tēlot kādu iedomātu "ideālo māti". Ceru, ka atbildēju uz jautājumu. :)
kad Tu tā apraksti, tad izrādās, es arī esmu godīga pret bērniem:)
IMHO tā ir dabiska attieksme. Tikai reizēm baigi grūti mazajam cilvēkam godīgi pateikt, ka mamma ir rīkojusies/rīkojas nepareizi vai kāds cits cilvēks rīkojas nepareizi. Un pastāstīt, kā ar to tikt galā.
Nu labi, es vēl tajā "godīgumā" ieskaitu neslēpšanos no bērniem nosodāmu aktu laikā (piemēram, vīna dzeršanu). Tiesa, tas noved pie mulsinošām (bet patiesībā slavējamām) situācijām, kurās bērns, ciemos nonācis, pirms sulas dzeršanas piesardzīgi apjautājas: "Bet vai tas nav vīns?" :)
Manējie pēdējā laikā alkoholam u.tml. nosodāmiem aktiem īpašu uzmanību nepievērš, varbūt tieši tāpēc, ka īpaši neslēpjamies. Bet mani ir pieredze, ja saku, ka es arī kaut ko darīju slikti un stāstu visu kā lieliem, tad viņi vienkārši izslēdzas vai pāriet uz citu tēmu. Yā ir zīme, ka slīgstu demagoģijā un viņiem šīs runas par garu. Ka viss jāsaka ūz vietas un kodolīgi. Nav nekāda izrunāšanās pēc tam.
A tu lieliem daudz ko stāsti? Tak jau nē; tu atbildi uz jautājumu un gaidi pretjautājumus, nevis izvērsti skaidro kā tādam bērnam :P
Nu nē, ar lielajiem tomēr tā runa bik garāka reizēm noturas:)
nu labi, mazāk noturīga uzmanība un vēlme uztvert informāciju sev tīkamā secībā ir viena no bērna pazīmēm, jā. bet tas padara visu to procesu intersantāku. tieši viņa jautājumi. - smēķēšana kaitē organismam. - (pauze) bet, ja lapsa smēķē, tas arī kaitē viņas organismam?
Daudziem ir tieshi gruutaak paarkaapt paari aizspriedumiem par beernu praata speejaam....
Forshi buutu ja manaa vietaa kads arii taa vareetu atmest :)
|
|
|