|
Marts 17., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 10:02
Nu, reālistiski tas izskatās tā, ka bērns tiek uztverts kā pieaudzis, saprātīgs cilvēks, kuram pagaidām vēl pietrūkst zināšanu & prasmju dažās sfērās (toties ir tādas, kuras pieaugušajiem vairs nav; un es te domāju tīri praktiskas lietas, nevis kaut ko ezotērisku - piemēram, spēju aptvert, kas viņam vajadzīgs, un to uzstājīgi pieprasīt). Tātad kā ar tādu arī runājam. Paskaidrojam savus lēmumus precīzi (alkoholu nedrīkst tāpēc, ka tas kaitē organismam, nevis tāpēc, ka tas būtu "negaršīgs"), atzīstam, ka daži ļoti augstu vērtēti pieaugušie smēķē, atzīstam, ka kļūdāmies un atvainojamies par kļūdām (tādu ir daudz vairāk, nekā parasti liekas - piemēram, uzkliedziens nevietā, pārmetums ne par tēmu, aizmirsts solījums).
Un pilnīga ignorance pret slaveno principu "ģimenei jābūt vienotiem uzskatiem" (jo tādi tie reāli nav), tā vietā - "omammas klātbūtnē drīkst ēst margarīnu no kārbiņas, mammai tas riebjas" un "mammas klātbūtnē drīkst staigāt ar kājām pa gultu, omamma to negrib redzēt". Fantastiski paaugstina bērna spēju patstāvīgi domāt un strādāt ar cilvēkiem. Un iemāca manipulēt tā, ka cilvēks patiešām priecājas izpildīt bērna lūgumu ;)
Reāli man šķiet, ka šī "audzināšanas" metode radās no mana slinkuma radīt kādu īpašu saskarsmes modeli attiecībās ar bērnu. Jo vieglāk ir pārkāpt pāri aizspriedumam, ka bērns ir mazs, neko nesaprotošs dzīvnieks, nekā gadiem ilgi tēlot kādu iedomātu "ideālo māti".
Ceru, ka atbildēju uz jautājumu. :)
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |