|
Marts 8., 2006
 | 08:22 - par ciešanām - vēlreiz
Nu labi, pastāv ciešanas, kuras manās acīs ir attaisnojamas, neegoistiskas, drusku varbūt pat svētas.
Ciešanas par to, ka tu redzi pasaulē kādu milzīgu, prātam neaptveramu un mokošu kļūdu, un apjaut vai apzinies, ka šo kļūdu ir iespējams labot un pat vari piedāvāt variantus, kā,
bet esi pārāk vājš, gļēvs un ar pārāk maz ticības, lai to darītu.
Tu spēj atrast bezgalīgi daudz attaisnojumu tam, ka neko nedari, esi pietiekami gudrs, lai apjēgtu, ka tie ir tikai attaisnojumi, pietiekami paškritisks, lai uzskatītu sevi par vārguli, un pietiekami jūtīgs, lai neaizmirstu ne šo lielo nepareizību pasaulē, ne arī savu nepiedodamo atteikšanos no rīcības.
Šķiet, mokošākais šajās ciešanās ir fakts, ka tās nav kolektīvās ciešanas, kur vesels bars ļautiņu var sacensties stilīgākā raudāšanā; tās ir ciešanas, kuras neviens ar tevi nedalīs - vai nu tāpēc, ka patiešām neredz šo kļūdu pasaulē, šo risinājuma iespēju (un tu piedevām vēl pārdzīvo, ka esi naivs muļķis, ja kaut ko vispār ņemies), vai arī tāpēc, ka redz vai vismaz kādreiz ir redzējis, bet jau pirms kāda laika paspējis aizvērt acis, atrast kādu savu personisko izeju no situācijas vai, galu galā, sācis kaut ko darīt lietas labā.
|
Comments:
klau, zem katra vispārinājuma ir konkrēts piemērs. Vispārinājumam pilnīgi piekrītu, bet domāju, ka ar pozitīvu piemēru var aizraut arī citus. ņemos te ar vecā Mahatmas nevardarbīgās pretošanās ideju pētīšanu un redzu, cik plašu atbalstu tās guva visā 20. gadsimtā. Tā ka nebija gluži tā, ka visi atmeta ar roku. Vajadzēja tikai kādu, kas visiem ļoti konkrēti pateiktu, ko darīt.
Bet kāds konkrēts piemērs Tev bija prātā, kad rakstīji?
Protams, ir cilvēki, kuriem pietiek spēka un apņēmības kaut ko darīt. Un viņi - darot - arī neizjūt ciešanas; es vismaz pieļauju, ka Māte Terēze un Mahatma Gandijs saskārās ar daudziem izmisumā dzenošiem faktiem un tomēr bija laimīgi, jo zināja, ka savu iespēju robežās virza pasauli uz labo pusi.
Reālu & Slavenu piemēru šobrīd nestādos priekšā, jo cilvēks, kurš cieš aiz savas bezdarbības, vājuma un gļēvuma, parasti nekļūst slavens, vismaz ne ar to.
Bet literatūra mudž no šādiem tēliem; Holdens Kolfīlds varētu būt klasisks piemērs. Noteikti pēc brītiņa atcerēšos vēl. Skaidri zinu, ka man bija lielisks piemērs galvā, kad izdomāju to ierakstu, bet esmu to piemirsusi. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}