klau, zem katra vispārinājuma ir konkrēts piemērs. Vispārinājumam pilnīgi piekrītu, bet domāju, ka ar pozitīvu piemēru var aizraut arī citus. ņemos te ar vecā Mahatmas nevardarbīgās pretošanās ideju pētīšanu un redzu, cik plašu atbalstu tās guva visā 20. gadsimtā. Tā ka nebija gluži tā, ka visi atmeta ar roku. Vajadzēja tikai kādu, kas visiem ļoti konkrēti pateiktu, ko darīt.

Bet kāds konkrēts piemērs Tev bija prātā, kad rakstīji?

(Reply to this) (Thread)

Aitu baram vajag ganu

(Reply to this) (Parent)

Protams, ir cilvēki, kuriem pietiek spēka un apņēmības kaut ko darīt. Un viņi - darot - arī neizjūt ciešanas; es vismaz pieļauju, ka Māte Terēze un Mahatma Gandijs saskārās ar daudziem izmisumā dzenošiem faktiem un tomēr bija laimīgi, jo zināja, ka savu iespēju robežās virza pasauli uz labo pusi.

Reālu & Slavenu piemēru šobrīd nestādos priekšā, jo cilvēks, kurš cieš aiz savas bezdarbības, vājuma un gļēvuma, parasti nekļūst slavens, vismaz ne ar to.
Bet literatūra mudž no šādiem tēliem; Holdens Kolfīlds varētu būt klasisks piemērs. Noteikti pēc brītiņa atcerēšos vēl. Skaidri zinu, ka man bija lielisks piemērs galvā, kad izdomāju to ierakstu, bet esmu to piemirsusi.

(Reply to this) (Parent)