Varbūt, bet es stipri šaubītos, vai tā ir pieaugšana. Tik daudz kas ir atkarīgs no pašizjūtas, kura pie tam mainās gan ar gadiem, gan ar organismu kā tādu.

Piemēram, vismaz es pēdējā laikā esmu sapratis, ka eksistenciālās bēdas un vilšanās dzīvē manā gadījumā parasti uznāk slikti gulētās naktīs ar zemu cukura līmeni asinīs. Reāli tāds totāli depresīvs "Mir govno, a solnce - jobanij fonarj" smagums.

(Reply to this) (Thread)

Jā, bet rakurss mainās, man šķiet.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un būtu dīvaini, ja dzīves laikā nemainītos, vai ne?

Es nezinu, vai tas kā tev, bet vai pareizi sapratu, ka vilšanās būtu tā kā saistīta arb iepriekšēju sajūtu, ka cilvēki ir tādi, kā iedomājies, un tagad izrādās, ka tādi ir tomēr ne visi (vai ne tie)?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es pat teiktu, ka ar kaut kādiem noklusētajiem pieņēmumiem par to, kādi ir "visi cilvēki", ja tikai viņiem dod brīvu vaļu; bēdīgi ir tas, ka es pati īsti neesmu tos noklusētos izpētījusi, t.i., reģistrēju tikai vilšanos (kas varētu būt virziens, kurā piestrādāt)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, izklausās pēc tā.

es te pēdējā laikā saskaros ar apstākli, ka cilvēki mēdz būt neticami citādāki, tikko es izkāpju no savas ikdienas dzīves.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai ne :D nu, reizēm jau tas ir mīlīgi, bet

(Reply to this) (Parent)