THE BLOG

ir plāns uzbliezt vienu nenormāli vizuāli ahujiķeļnu klipu savam priekam.
vajag meitenes, kas ir ar mieru filmēties pusplikas. par velti.
protams, ka pēc filmēšanās varēs dabūt kvalitatīvas un skaistas bildes ar sevi, nemaz jau nerunājot par gandarījumu, ka esi piedalījusies tik foršā un vizuāli jumtu raujošā projektā.

tas NAV porno. žanrs ir "adult music video" jeb apmēram tas, ko mēs redzam bannerī (modele ir Madara).

kā man besī tie pretīga lepnuma pārpilnie sieviešu motivational teksti. kā likums, viņus vienmēr raksta sievietes, kam liekas, ka viņas drīkst uzvesties pilnīgi neadekvāti, un viņas visi par to mīlēs. varbūt viņām pat liekas, ka būt pastulbām ir mīlīgi.

piemēram "ne jau tas ir varonis, kurš visas sievietes ir uzvarējis, bet gan tas, kurš ar vienu sievieti cīnās visu dzīvi" noteikti ir rakstījusi sieviete, kas vēlas visu dzīvi uzvesties kā pilnīga kuce un troļļot savu partneri neiedomājami stulbos veidos, jo sievietēm taču tā pienākas darīt. acīmredzot viņai šķiet, ka būt neizlēmīgai un neloģiskai dirsai ir galvenās īpašības, kas raksturo īstu sievieti.

tad vēl "vīrietis, kurš saka, ka sievietes vieta ir virtuvē, vienkārši nezina, ko ar viņu darīt guļamistabā". you wish, bitch! tu gluži vienkārši neproti ne taisīt ēst, ne arī proti apmierināt savu vīrieti. tev tas ļoti sāp, jo dziļi sirdī tu zini, ka tu esi nekam nederīga lose. nav citas izejas kā vien glābt savu ādu caur vīriešu noniecināšanu, pasakot, ka viņi visi ir pasisti šovinisti.

nē nu, nāk vēmiens. tiešām.

lai kaut kā līdzsvarotu šo baiso feminisma enerģētiku savā blogā, piedāvāju izlasīt sekojošo - "man liekas ka alkoholam ir sieviešu hormoni - kad to iedzer tad daudz runāju un nemāku pareizi vadīt auto".

pa nakti norenderējās arī 120 kadru animācija ar krūmiem.

drusku paspēlējos ar vienu koku ģenerēšanas pluginu maxī. renderēts ar vRay.
lapiņas gan vietām tādas kantainas, bet ja pārāk cieši neieskatās, ir pat diezgan ok.

uzklikojot būs liela bilde.

nupat zaudēju drusciņ naudas ne sevišķi pārdomātā lietā. uzreiz palika žēl sevi. nākamā doma - bļeģ tu stulbais kapitālisma vergs, pretīgi pašam par sevi nav?

nē, nopietni. esmu sevī ārkārtīgi vīlies. izjust kaut kādas emocijas par zaudētu naudu - ir ļoti nepatīkami apzināties, ka tieši tāda bija mana reakcija.

lo and behold - mans visas dienas darbs!
tie ir tie mazie, seksīgi sarkanie kubiciņi video apakšā, kas mirdzina kadra numuriņu binārajā kodā.

( ... tālāk ... )

es vakar drusku uzpīpēju spaisu, un gandrīz sajuku prātā. droši vien tas izklausās neticami, muļķīgi un varbūt pat arī smieklīgi, tomēr es varu apgalvot, ka pilnīgi nekā smieklīga tajā nebija. ceru, ka šis smalkais notikumu apraksts iedvesmos visus, kas vēlas lietot narkotiskas vielas.

( ... tālāk ... )

long story short - man vakar gluži vienkārši gandrīz noslīdēja jumts. merry christmas.

nu ko, sākas gada vientuļākais laiks, kad visi draudziņi dodas pie savām ģimenēm, un man nav ko darīt. citus gadus vismaz varēja uzspēlēt world of warcraft, bet šogad laikam negribas spēlēt pilnīgi neko. varētu gan aiziet kaut ko padzerties pie DJ, bet nu tas tikai tādā gadījumā, ja mums nav jādzer divatā; ir tikai viens cilvēks, ar ko es jebkad esmu spējis dzert divatā, un nenomirt aiz garlaicības, un diemžēl tas nav DJ. lai nu kā, kaut ko vajag iesākt. tipa iesildīties pirms rītdienas došanās pie Gunāriņa.

“Scientific discoveries”, Einstein wrote, “are not made logically. They acquire logical form only later, when being described. A discovery, even the tiniest one, is always an insight. The result comes from the outside and so unexpectedly that it seems somebody helped you find the answer.”

laikam būs jāsāk agrāk braukt uz darbu, jo pēdējā laikā esmu pamanījis trendu, ka pēc desmitiem visi sabiedriskie transporti ir pilni ar cūkām. nu, gluži kā tādi lopu vagoni. manai smalkajai un jutīgajai dvēselei tas ir pārāk nepatīkami, un es ļoti ciešu.

piemēram šodien braucu sestajā tramvajā un redzu, ka katrā pieturā raušas iekšā visādi smirdīgi cilvēki netīrās drēbēs; visi kā viens knapi turas kājās, klepo kā tuberkulozes slimnieki un viņu sarunas atgādina kaut kādu guttural deep-speak. bļa, vienā brīdī jau liekas, ka man apkārt notiek kaut kāda dēmonu invāzija, un man ir bijis lemts nonākt šīs 'dēmoni vs cilvēki' kaujas avangardā. fuuuu, būtu man kaut kādi ieroči, es noteikti ietu uzbrukumā, and I would smite them all in His name, jo tā vispārējā smirdoņa tramvajā jau sāk sasniegt kritisko punktu. bet tad pēkšņi pienāk Pērnavas ielas pietura un visi necilvēki lielā vilnī izbirst no tramvaja, paķer savus spieķus rokā un skriešus dodas pareizticīgo katedrāles virzienā, kur no rītiem dod haļavno zupiņu. tie absolūtie necilvēki ir zaudējuši pēdējās prāta paliekas - an epic battle ensues, viņi grūstās un ķeksē viens otru ar spieķiem, lai tikai varētu nostāties izdevīgākā pozīcijā zupas rindā. es stāvu un blenžu uz to visu, un tad piefiksēju, ka man vnk natūrā ir atkāries žoklis.

jā, nu, šis mans piedzīvojums plus kāda policista vaļsirdīga vēstule pēc slepkavības Dimitera kaimiņos, un es sāku satraukties, jo tumsas spēki ir REĀLI un tie ir man visapkārt.

bļe, tas pimpis Kivičs laikam ir sadomājis nospert manus pikaplainus.
"Kaut kas tajā ir, jūtu dažādas enerģētikas," nopietni atzīstas Andris.

šorīt braucot uz darbu mikriņā mani atkal pārņēma dusmas un žēlums par vidi, kurā man nākas dzīvot. šorīt mikriņa kontingents sastāvēja no kādām piecām pusmūža sievietēm un viena jauna čalīša. nevarēja īsti saprast, vai minētās sievietes ir slimas ar visām iedomājamajām slimībām, vai arī vienkārši visas dodas uz konkursu "desmitgades episkākās paģiras". kad kāda no viņām ierunājās vai drusku nošņaukājās man gribējās lekt ārā un skriet uz tuvāko vietu, kur var nomazgāties ar īpaši spēcīgām ķimikālijām, un atlikušo mūžu mikriņos pārvietoties tikai biohazard tērpā.

nujā, tad vienā pieturā beidzot iekāpj viena tante, kas pēc izskata nav ne paģiraina, ne slima, un man jau liekas, ka viss iet uz labo pusi, bet tad viņa uzgrūžas vienai no tām paģirainajām vecenēm un tā vecene kaut ko nesaprotamu noburkšķ. iekāpjošā tante uzmet īsu, vērtējošu skatienu pohainajai tantei, un sāk lamāties tā, ka pat man saceļas mati stāvus. no sākuma es izjūtu ļaunu prieku par to, ka "miss pohas" tik lieliski dabū iekšā, bet pēc kāda laika es saprotu, ka tai iekāpušajai tantei lamuvārdi laikam nebeigsies nekad. viņa vienkārši neapstājas, muld un muld, aizvien pārsteidzot pasažierus ar saviem patiesi neizsmeļamajiem "mata" krājumiem.

pie latgalītes iekāpj vēl viena persona, kas ir vai nu pirms maza brīža sadzērusies tosolu un tagad mirst, vai sirgst ar konkrētu plaušu karsoni. viņa pieklepo visu mikriņu, šņauc puņķus plaukstās un tad AIZIEK turamās stangas un krēslu atzveltnes, šūpojas tā it kā atrastos uz kuģa vētrā, un visu laiku piepūš vaigus it kā tūlīt taisītos vemt. tas vienkārši manam nabaga prātam bija konkrēti par daudz un es vienkārši izkāpu pie tuvākā luksofora.

gāju kājām un apsolīju sev, ka tiekot pie kaut kādas nebūt varas, es noteikti pavēlēšu atbrīvot valsti no šādiem cilvēkiem. nu tipa komisija ies pie katra iedzīvotāja un novērtēs, vai viņš gadījumā nav CŪKA, kas jānošauj.

yeah, katru reizi, kad aizeju ar eostre uz vecrīgu, man pēc tam piemetas kārtīgas iesnas. es nesaprotu, kas par sūdu. nu, varbūt, ka pie vainas ir tas, ka es katru reizi pirms tam esmu sevi vairākas nedēļas vārdzinājis neguļot un dzerot gandrīz katru vakaru. bet tik un tā.

vēl it kā vajadzētu rakstīt par to, ka joprojām nav slēgta apspriede par jaunā gada svinēšanu, bet man pohuj. svinēt nav kur, un nevienam tas neinteresē. noteikti dienu pirms jaunā gada visi man zvanīs un prasīs "kur ir pārtijs?", bet man būs pie kājas, hoho. nē, nu labi, nebūs man pie kājas, bet es tur neko nevarēšu darīt. ar to visu es gribēju teikt - ja tev šis jautājums ir aktuāls, tu drīksti to risināt.

ai bļin, bišķi vakar padzēros medalu. šodien liekas, ka mirstu! es pat neizdzēru daudz, laikā biju mājās un iekritu gultā, bet šodien liekas, ka acis sprāgst ārā, ja stingrāk pasper soli. un visu vēl ļaunāku padara tas, ka mans galds ir gulēšanai varen neērts un mani kolēģi VISU RĪTU augstās balsīs strīdas par nacionālām tēmām.



šad tad viņi padiršas skype, pārējā laikā pilnā rīklē bļauj viens uz otru. un tam visam fonā ir uzgriezts Imants Daksis, kurš savā spalgajā balsī no visa spēka bļauj "pretī brāļu kapiem rietošā sauleeeee"

kill me now.

through the light haze of many drinks you watch her and you realize that there actually are people that make your heart race. a strange and unknown feeling, which pushes you into overdrive and silly craziness that leave you spent after a couple of hours. still, the wish persists - you want to take her home and have your way, regardless of any consequence. you feel that you would betray every cause in the blink of an eye just to have the one night with this shining creature. you watch her with increasing awareness that her every move is a manifestation of everything that is beautiful and perfect in this world. well, at least this feeling is known to me.

I also know that in the morning you often wonder what the hell was wrong with your perception, because every other plaything is far from any kind of perfection, and you feel like the world has played a joke on you. seems like they all look good in the dark of the night among your sheets, and the morning light robs them of any beauty and virtue. I take comfort in this, because there is no way for me to take her home, not tonight, not any other night. we stand too far apart, it would be very foolish.

me and my world of emotions.

brīvdienās pasākumā es nakts melnumā pamostos no tā, ka Kollijs ir man uzkāpis virsū
un zvetē man pa krūtīm no visa spēka, kliedzot pilnā balsī



es to atceros un mani joprojām katru reizi pārņem maza smieklu lēkme.

vakar drusciņ ieprovēju skyrim. neko daudz vēl neesmu paspējis tur sadarīt, bet vispār ir cerīgi. dialogu realizācija vairāk atsit morrowindu nekā oblivionu, cīņas ir diezgan interesantas, dungeon crawlings ir samērā fun un arī kvesti liekas tīri ciešamā līmenī.

kas man besī - interfeiss. lai arī no dizaina viedokļa tas ir samērā foršs, par lietošanas ērtumu nav padomāts nemaz. ir dziļi jālien iekšā menu lai nomainītu aktīvo maģiju, nav nekāda hotbar, ekipēšana ir kaut kāds murgs. kad tev cīņā jānomaina ierocis vai maģija, jāizpilda apmēram 15 taustiņu nospiedieni, navigējot pa menu. vienvārdsakot - fffffuuuuuuuuuuuuuu!

grafika - nu nav nekāds cutting edge sick shit, bet liekas pieklājīgi. drusku kaitina pārlieku redzamais low-res atspīdumu maps, kas visai dāsni ir gāzts iekšā praktiski jebkurā šeiderī. liekas, ka tajā spēlē atspīd pat koku miza. tipa tāda sajūta, ka pilnīgi viss tajā pasaulē ir slapjš. uzgriežot visus kloķus līdz galam, uz mana 450GTX framerate turās uz 40-50. nekāda vaina endžinam.

vispār man rpg liekas labs, ja: 1)tam ir awesome storyline 2)tam ir witty dialogi 3)tam ir pilnīgi atvērta, liela pasaule, pa kuru vazāties 4)tas liek man justies kā nenormāli episkam motherfuckerim, kas atklāj gadu tūkstošiem slēptus noslēpumus. so far skyrims ir ierakstījies tikai trešajā punktā, bet nu redzēsim kā viss turpināsies.

Njā, tu zini, ka pasākums ir bijis labs, kad abus rītus tu pamosties un visi tevi ienīst. A tā vispār liekas, ka pirmo dienu baigi taupījāmies, so es otrajā ļoti pacentos izklaidēties trīs reizes sparīgāk. Izrādās, ka vācu tehno brīnums "Pong" ir baigi trakā ģēla, kuru dejojot tev jāpatērē daudz vairāk spēka nekā konvulsējot pie dubstepa. Karoče pasākums bija baigi labs.

man liekas, ka ir laiks drusku padirst par kaut kādu tēmu. konkrētāk par to, ka daži ļaudis mani uzskata par pilnīgi neglābjamu idiotu. nu dziļākajā būtībā man nav nekādu iebildumu pret to, ka es tieku uzskatīts par pilnīgi inteliģences pamestu radījumu, jo manā dzīvē citu cilvēku uzskati praktiski neko nemaina, ja vien šie cilvēki nav piemēram mani priekšnieki. tomēr man liekas varen dīvaini, ka šie cilvēki uzskata par vajadzīgu man to visu laiku paziņot. neapšaubāmi - es gan pats uzprasos, visur izrādot savu neaudzinātību un nogalinoši prasto stulbumu, bet mani pārsteidz tas, ka citiem ir nepārvarama vēlme man uz to norādīt. sakopojot visas savas domāšanas spējas, esmu secinājis, ka vienīgais loģiskais iemesls šādai cilvēku rīcībai ir vēlme justies labākam par citiem. man tas liekas dīvaini. ja es būtu inteliģents pimpis un vispār daudz krutāks radījums par citiem, es vienkārši ar žēlumu noraudzītos uz zemākajām būtnēm klīrīgi klusu ciešot. nu nebūtu man ne mazākās vēlmes glābt neglābjamas lietas.