|
[Jun. 3rd, 2010|07:38 pm] |
vienīgais, par ko man ir žēl telefona pazušanas sakarā, ir tas, ka līdz ar aparātu ir pazudusi bilde, kas priekšvēlēšanu sakarā varētu izskatīties ļoti aizkustinoši. Proti, gaiļezera bērnu slimnīca, 5nodaļa (neiroloģija/infekcijas), "sanitārā telpa", kurā tā kā notiek visādu gultas veļu u.c. nodaļā atkārtoti izmantojamo priekšmetu kopšana. To nevar vārdiem izsacīt - tas ir pašiem savām acīm jāredz. Saprotiet, 20 neatkarības gadi, nenormālie uzplakumi, zelta un treknie gadi, partiju programmas un melnās kases. telpa, kas ir 'sanitārā', sastāv no saplaisājušām padomjlaiku brūnajām keramikas flīzēm uz grīdas, aplupušu, grubuļainu zilzaļo eļļas krāsu uz sienām, sapelējušiem griestiem, sarūsējušu čuguna vannu, virs kuras uz plastmasas režģiem izkarinātas žāvējas dažādas lupatas. šķībs, tekošs pods un kkāda skārda dezinfekcijas kaste, lampiņa pie griestiem vnk vadā karājas. lieki teikt, ka viss cits nodaļā arī ir saglabājies, šķiet, no tās pirmējās uzbūvēšanas laika. Vien ēdiens gājis uz leju, jo vārītas doktordesas vietā ir vārīta cūkādiņu emulsija desas šķēles formātā un brokastu sviesta piciņas vietā margarīns, drošvien tas, ko pārdod kilogramīgos klučos, pvc plēvē bez uzrakstiem virsū. Sajūta, tur atrodoties, it kā kkādā 'childen of men' filmā vai tml. nereāli. |
|
|
Comments: |
atkal? jaunais subsidētais? kā tev tā sanāk? līdzjūtība!
nē, nē, ar jaunajo viss ir čikiniekā, neesošie telefonkontakti lika aizdomāties, kas vēl ir aizgājis līdz ar manu gadžetu
Tas pats ir vērojams Rīgas psihoneiroloģiskājā slimnīcā. Tumšs, drūms, plaisas, nolupuši materiāli no sienām un grīdas, saplaisājušas flīzes, mēbeles kā kaut kādā bezpajumtnieku midzenī utt. Vnk briesmīgi. Grūti iedomāties kā šāda vide var veicināt garīgās veselības uzlabošanos.
Tagad to sauc "Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs".
ja es būtu mazāk māņticīga, noziedotu pŗais h laika aizbraukt un sabildēt to visu. pa īsto, nevis ar mobļas foču.
Tvaika ielā tas gan ir aiz slēgtajām durvīm, izolēta un skumja vide.
mana sievas mate savā laikā strādājau Gailezera slimnīcas pagrabā - kad gaju ciemos man bija lidzīgas sajutas, kā tev - cita pasaule. Diemžel, nemāku es aprakstīt to latviešu valodā.
no otras puses atkal nedaudz perversa sajūsma, ka izdzīvošanas instinkts nav atmiris; kā nekā tas iemāca elpot dziļāk, ar pilnāku krūti. nedaudz skumji arī, ka genuine padlaiku dizains, kāds tas vēl joprojām tur ir (šķirbas koka logrāmjos, plīstošais stikls un dermantīna atzveltņu krēsli, flīzītes un apkaltuši gumijkoki), netiks saglabāts, ka tas zudīs līdz ar pirmo eiroremontu. | |