Tā vienmēr notiek - kad kaut kas ir akūti jāatrisina, rodas iespēja to izdarīt. Nākamnedēļ Pēteris Kļava lasīs lekciju par dzīvi pēc nāves. Man tas ir svarīgi. Pēc daudzu tuvu cilvēku nāves ārkārtīgi bieži nāk prātā tas, ka mēs visi kādreiz aiziesim, cik tas ir sāpīgi tuviem cilvēkiem, cik tas ir nenovēršami un neatgriezeniski.. Es nespēju vairs katru otro dienu atcerēties reanimācijas, intensīvās terapijas, baltos palagus, negulētās naktis, tuvu cilvēku mocības, klīnisko nāvi, nāvi.. Pārāk sāpīgi, brīžiem neizturami tā dzīvot ( ... )

Tāda sajūta, ka iekš SC ir vesela kustība ar nosaukumu "Geju aizstāvības komiteja".
Aa, jā, un vēl ir interešu pulciņi - "Ceļam pašapziņu, apliekot citus" un "Aprunājam aiz muguras". Tas laikam tagad tā moderni? :P ( ... )

Jau sen rokas niez - drīzumā izdarīšu to, ko murkjelis nesenajā pagātnē.. :) Vajag, vajag, profilaksi reizēm vajag.
Un tie EKT spriedumi mani nobeigs.. :/ Mēneša beigas tuvojas kā nekā, atskaitītes tiripiri, runāšanas ar priekšniecību.. Jā, tagad, kad pavisam nopietni gribu citu darbu, nav neviena prātīga piedāvājuma.. Visu laiku visādas iespējas, tagad kā par spīti - nekā.. Gribētos jau ar jauno gadu nomainīt vidi, pārāk ilgi es te aizsēdējusies..

Hehe, atradu tomēr.. Šitos tv reiz nolasīja. Nu, bija tur raidījums par dzeju, tiripiri, spīdzināja mani ar visādiem jautājumiem :)
Kurus vēl lasīja, neatceros :)
( daudz un dikti daudz - mani dzeji )

Negodīgi.. Kā vienmēr 5dienas vakarā nu nemaz negribas patusēt. Nevienu glāzīti i redzēt negribas. Diez, kas tas par sindromu - vecums, pārstrādāšanās jeb sava norma jau patērēta? :)
Starp citu viena acs baisi nelāgi šonedēļ sākusi justies, pārāk daudz sanāk tagad strādāt, laikam būs pārpūlēta..
Kā vienmēr - kā es pie kompja sēžos klāt, mana mīļā ir klāt, ielec klēpī un ar milzonigāko interesi vēro, kā es te klabinos, kā kursors pa ekrānu kustas.. Nu, kas par mātes meitu! ;P [bildes būs kaut kad..] :)