Gribēju uzrakstīt te garu un jēgpilnu ierakstu par attiecībām no attāluma. Par to, ar kādu skepsi es vienmēr uz tām raudzījos no malas. Kā es nekad tām neticēju un neticu joprojām. Par to kā tas notika ar mani. Par manu laimi divtūkstoš km attālumā. Gribējās tā smuki, uz vienas elpas vilciena uzrakstīt to visu šeit, bet es nevarēju atrast īstos vārdus. Visu laiku bija tāda sajūta it kā atbilstošie vārdi vēl neeksistē, nu nav izgudroti vēl. Laikam es vienkārši vairs neprotu runāt par jūtām...

Es gribēju pastāstīt par cilvēku, kurš ir tik īpašs, ka gribās raudāt. Par īsiem laimes mirkļiem, kuri pilnīgi sāp. Par beigām pašā sākumā. Par naivu cerību, kuras vairs nav. Par manu izvēli, par dzīves līkločiem...

Tā visa vietā es labāk atkārtošu īsu un vispārzināmu dzīves gudrību. Un tā skan šādi: „Galvenais ir sekot savai sirdsbalsij. Vienmēr un visur. Punkts”. Šī bija grūtākā izvēle manā dzīve. Es izvēlējos sekot sapnim.