Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Sagribējās shiry Pekanriekstu pīrāga.

Šobrīd jūtos kā Alexander Supertramp iekš "Into the Wild" tajā epizodē, kur pēc ilgiem klejojumiem viņš atgriezās pilsētā. Laikam piektdiena nav gluži tā diena, kad atgriezties Dižmiesta realitātē.

Pēc Splice pat uz sliekām skatos citādāk. (Tas par to audzētavu.)

Bērni vecākiem vajadzīgi tāpēc, lai pēc vairākiem gadiem varētu palielīties saviem kursabiedriem, draugiem, darba kolēģiem. Kuram kurš iznācis īpaši glīts, pabeidzis kādu nebūt prestižu skolu, ieguvis spīdošus panākumos savā profesijā, strādā kādā krutā vēstniecībā vai velns viņ' zin' kur, kādu bagātu, izskatīgu, (pievieno vēl kādu īpašības vārdu pats) otro pusi nofraktējis. Tā varētu tik turpināt un turpināt.

Varētu padomāt, ja cilvēks ilgi neko nav rakstījis, tad pa šo laiku varētu būt uzkrājies daudz kā stāstāma/rakstāma, bet man galvā ir totally blank.

Aizmuku no plenēra. Nu, cik var cepināties karstajā saulē un pindzelēt/zīmēt kādu nebūt darbeli, lai pēc tam pieļurbātos pludmalē, kur arī odi uzrīko sev pārtiju. Bet vispār bija forši, vot.

Tā ar autobusu-sabrauktā-kaķa sajūta kā nepāriet, tā nepāriet.

Like I already said - visa pamatā ir telpas radīšana. Ja pat man dziļi riebjas jebkāda guļbaļķu mājiņa, kas atrodas ārpus etnogrāfiskā muzeja, tad ainaviskā kvalitāte to noteikti atsver. Odu saēsts un līdz pēdejai vīlītei izljis.. laikam bija tā vērts. (Varbūt vēlāk iepidžināšu kādu fotoattēlu).

Devendra Banhart - "Foolin"

Labākās domas, protams, rodas tad, kad dators ir izslēgts un esi sataisījies čučēt. Bet visticamākais, ka tas ir tikai viens no Mērfija likuma atvasinājumiem.
By the way - mans jaunākais muzikālais atklājums ir sasodīti lielisks. The Shins+Danger Mouse=Broken Bells.
Un iespējams, ka ar to saskaras ikviens arhstudents, kam ir tieksme filozofēt par visu ko un galu galā neko. Proti, nepieciešamība radīt telpu. Vienalga vai tā būtu arhitektūra, fotogrāfija, dziesma, glezna vai pat apģērbs. Taisni vai kaifu ķeru.

Sesijas sākums manā apziņā ir iezīmējies kā starts brīvdienām/ballītēm/žūpošanai/nekā jēdzīga darīšanai, proti, tagad ir gandrīz 3 brīvi mēneši izniekot savu dzīvi.
Sākās ar Hei, meitenes, nevēlaties apmeklēt arhitektu dienas? Varēs iečekot Ogļu termināli no iekšpuses... Un vai tad es varu atteikties, ja programmā paredzēts tosts. Ha. Kaut kā neizprotami pēc šādiem arh-pasākumiem man ir vismaz 2-3dienu morālās paģiras. Vot. Bet visā visumā teorētiski tas ir vēl lielāks ZOMGLOL pasākums nekā brauciens uz Liepāju.

Mans ābeļ/plūmj/kastaņkoku ziedēšanas laiks noteikti skan Deltas un Memfisas blūzu skaņās. Ja vien nebūtu tā gūzma ar skolas darbiem, tad tagad sēdētu kaut kur ūdens malā un laktu kaut ko alkoholisku. Vot. Un lielākā daļa cilvēku ir muļķi.

Es jau saprotu. Netieku līdzi mūsdienu dzīves tempam. Gribas nopirkt mazu pussagrabējušu būdeli kaut kur dziļi Latvijas laukos un nozust no visa un visiem. Vismaz uz gadiem pieciem.

Ir visai mokošas tās pāris nedēļas pirms nodošanas. (Un man vēl ir ~3,5 stundas, lai izlemtu, vai braukt uz Talsiem to darbu aizstāvēt.) Nogulēju vairāk kā 14 stundas no vietas un tagad, kad ap sešiem pamodos, nezinu, ko ar sevi iesākt.
Ir pienācis laiks visu salikt pa plauktiņiem. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

A kam vajadzīgs Cosmos, ja var šitā?

Nu, tad esam tikuši līdz finālam. Ja pirmās dziesmas bija visiem daudz maz ok, tad, nu, dueti ir zvaigžņotajiem bija kā pa kalniem. Džo(starpcitu - mans favorīts) vienīgais no finālistiem nodziedāja labāk nekā slavenības, ja vien viņam acīs nebūtu bijis tas fangirling'ais skatiens, ka tūlīt slapinās biksiņās. :D Un Robijs vispār likās kaut ko labu iebaudījis(es arī tādu gribu, lai vai kas tas ir!)Un, ak, mansdies, Steisīja vispār duetā bija pilnīgs dizāsters.. un tās viņas grimases, kā tādam garīgi atpalikušam cilvēkam..eh. Ja nebūtu Maikls ar saviem foršo balstiņu un jokiem, tad teiktu, ka visbriesmīgākā uzstāšanās visā sestajā sezonā.

Īstenība ir tāda, ka, ja es gribu, tad varu būt visai jauks cilvēks, bet šodien, tieši šodien, man ir noriebies būt par kaut kādu informācijas centrāli. Nu, bet esmu pārāk gļēvulīgs radījums, lai to pateiktu acīs.

Un vēl es nevaru sagaidīt šo daudzsološo nedēļas nogali ar kaudzi paveicamo darbu, Dekstera pēdējo šīs sezonas sēriju(OMG! OMG!), The X Factor UK finālu un galu galā varbūt ciemos braucošajiem vecākiem. Mana mazā susļika saprāta pēdējās atliekas draud pārvērsties par psihōzi.

Ak, un tad vēl tā mana ieksējā Izvirtuļa balstiņa signalizē, ka mazais susļiks ir pagalam nogribējies. Un šodien skolā puikas piedzirdīja ar karstvīnu, ka man grūti noturēties, lai neuzkluptu kādam daudz maz glīšam vīriešcilvēkam.

Tā, lūk. Sirds izkratīta. Varam šo nakti droši veltīt rasējumiem. Vai ne.

Ar šobrīdējo balss tembru es varētu veidot veiksmīgu karjeru kā zombijs vai ghouls.