Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Tiek izcīnītas titāniskas cīņas ar Gripas dievu.

Visa mana apsēstība sākās ar manu karsti mīļoto britu dziedāšanas šovu. Jā, jā. Kad pārējā Latvija kūst pie TV kaut kādu Koru karu raidījuma vai Ģimeņu ķērkšanas dziedāšanas svētkos, es naktīs no sestdienas uz svētdienu gaidu, kad youtube ieliks konkursantu dziedātos fragmentus. Nu vot. Un tad tur bija Big Band nedēļa, kurā ka mentors bija šis te čalītis. Ar to vienu dziesmu pietika, lai es tagad augas naktis pavadītu rokoties pa netu, meklējot kādu jaunu koncerta ierakstu vai interviju, ko vēl neesmu redzējusi. Bet būs jums vien jāpiekrīt, ka viņam ir so fuckin' great personality (Man vienīgajai Lily Cole liekas tāda kā pilnīgi atsaldēts manekens?), ka vai zinies. Bet vispār ar šo pārgaro ierakstu gribēju tikai pārādīt sasodīti jauko šo te (Un, jā, ir sīrupaini, bet so what? Kuram skuķim gan nepatīk vīriešcilvēks Armani uzvalkā?).

A vot. Vecmeistars redzēts vaigā. Hell yeah! Un redzēju sendienu laves, kas apbriļļojušās un palikušas vēl pūkainākas. Un lēkājām kopā ar bijušo klasesbiedru, kurš pabeidzis arhstudijas Vācijā. Jēs!

Ja man kāds pirms kādiem trim mēnešiem teiktu, ka es no laba prāta klausīšos džezu(ar visu saksafonu piedevām), tad es teiktu, ka šams kaut ko par daudz sapīpējies vai dabūjis galvas traumu, ceļa rullim pārbraucot pāris reizes pāri smadzeņpodam. Bet tā teikt, nekas nestāv uz vietas, viss plūst un mainās, vai ne.
Kopš sasodītās nodošanas negribas neko darīt skolai. Ja es vispār vēl ietu uz lekcijām.. Eh. Tā vien gribas ar to sasodīti riebīgo grāmatu ielīst gultā un nelikties ne zinis par apkārtējo pasauli līdz tā nekļūs man interesantāka un uzmanības pievēršanas vērta. Ekh. Un pēdējās dienas uzvedos kā īstai fangirl pienākas - spiedzu aiz sajūsmas tikko viņš novaikstas vai uztaisa kādu citādāku grimasi. Labi vien, ka man patīk romantiskais askētisms telpā, kurā uzturos, citādāk visas sienas būtu nolīmētas ar plakātiem. Vot.
Jā, bet tā kā dzīve nav rožu dārzs(izsakoties Ģ. Karnīša vārdiem), tad beigsim uz skumjas nots - mans ar leikēmiju slimais kaimiņš Saša, esot atvests uz mājām nomiršanai, jo ārsti vairs nevarot palīdzēt. A žēl. Puikiņš ir kādus 3 gadus jaunāks par mani.

Vienu gan es nesaprotu - kāpēc man tā patīk rītārdēti tipi. Varbūt tāpēc, ka viņi ir patiesi, gan pret sevi, gan citiem?

Visiem reiz pienāk brīdis, kad jāiemācas izsaukt taksis.

Pēc nedēļu ilgām ciešanām un mokām, sagrieztiem pirkstiem un tulznām, negulētām naktīm, sāpošām mugurām un acīm, vajadzētu justies atvieglotam un svētlaimē, jo tas sasodītais darbs ir nodots, bet tā nav. Un joprojām uzskatu, ka visiem arhstudentiem dekanātā par godu kā mocekļiem nepieciešams izveidot mozaīku tehnikā portretus kā Senajā Bizantijā. Arhitekti vispār pēc dabas ir mazohisti, manuprāt, jo nedomāju, ka kāds pēc brīva prāta izvēlētos šitādas mocības.
Un šodien līdz 4iem vārtījospa gultu un spēlēju Heroes3(uzverēju veselās 3 kampaņās ^__^; Jā, jā. Mans iekšējais datorfrīks.)
Un mans tēvs noteikti tagad prasītu, vai šitā dēļ bija vērts pamest LU, tad es māšu ar galvu un teikšu, ka pilnīgi noteikti.
Bet toties rīt ir arhi-plezīrbrauciens uz vienu no manām mīļākajām pilsētām.

Nodzīvojot vienā vietā divdesmit gadus, rodas pieradums. Kad tās pašas mantas/mēbeles utt. atrodas citā vietā, ko sauc par jaunajām mājām, tad ir tā, ka liekas kaut kāds atmiņu posms iztrūkst. A tā sēžu viens pats jaunajā mājvietā tēva darbistabā(!) un ar kārtīga hārd-roka palīdzību cenšos izdzīt putekļus no tēva krutajām skandām, kas parasti tiek izmantotas, lai klausītos LR2 vai kaut ko tam līdzīgu, un pie reizes garajam, glupajam, blondajam kaimiņam-basketbolistam likt trūkties. Jā, mans intelekts tīri vai dzirksteļo.

Bet runājot par manu tizlumu un grāciju, tad pirms pāris dienām izstrādāju Tādu akrobātisko triku, ka pat Reinim nebija ko likt pretī. Labi, ka man tikai ir sāpošs puns un vieglas galvassāpes, kas pārvēršas par manu ikdienu.

Veci joki.

Tas, ka regulāri noguļu pirmās lekcijas, sāk jau kaitināt pat mani.

Diena akurāt forša izdevusies. Skola ta' skola. Pieņemsim, ka tas viss ir utopisks skolas darbs, kas jāuztaisa, lai pasniedzējiem prieks un sirdi silda, ka, re, cik labi izdevies(ar gandrīz 20 kvadrātmetru tualeti+vannu vienam cilvēkam un pāri pa 70 dzīvojamai istabai vien; ZOMG).
Bet so far Gaujā alus tikpat labs un Kūkotavā kūkas ir tieši tik garšīgas, kā stāstīts, un interjers dikti pat jauks. Tāds urbānais glamūrs. Eh. Un Reinis īstenībā ir baigi jaukais.
A Vērmaņdārzā ap pieciem redzēju flešmobu vai arī kaut kādu performanci. Enīvei bija sasodīti forši.

Un Ratatat ir mana jaunā rudens mūzika. :]

(Dzerot Narvesen kafiju)
Multinational Italian Guy: It tastes like a shit!
I.: Yis, I know, but I wanted something warm inside me.
MIG: o_O
I.: OMG. It was way too kinky!

Mani kaitina, ja sveši cilvēki ar manām mantām rīkojas kā ar savējām.

Pilnīgs b*e. Kopš uzzināju, ka sirdsmīļie kursabiedri lasa manu žurnālīti, man ir aizture jebko te rakstīt. A kam citam, lai sirsniņu izkrata?

ĀKDIEVS. Breta 70o gadu pornostrāra ūsas iekš Emmys!!

Pilnīs un absolūts YES!! Nedēļa jau beigusies. Un atliek iesildīties rītdienas fakultātes pārtijam. ^______________^

Man ir visai pamatotas aizdomas, ka kāds sper manu pastu, atstājot pastkastītē tikai idiotiskās Maximas reklāmas. Veselas 3 nedēļas ne miņas no pastkartēm.
Un pēc Foršā Reiņa satikšanas man uzlabojās garastāvoklis, kas ir labas ziņas, jo pārgājusi skola-atkal-sākusies sajūsma un pēdējā laikā jūtos kā no laivas izmesta.

Iespējams, ka veca ziņa, bet atsaucoties uz autoru, tad the indiešu megahīts. Bet ir takš pedofīlijas pieskaņa, ne?

Ak, brīnišķīgie britu dziedāšanas šovi. Ir tur smuki skuķīši ar labu balstiņu, ir smieklīgi čalīši, ir čalīši, kas pat Saimonam liek dziedāt, ir meitenes, kas liek uz dziesmu paskatīties citādāk.