Es vairs uz Jāni nekliedzu katrā mūsu tikšanās reizē. Domāju, ka tas ir diezgan pozitīvi. Ir vēl daudz visa kā, ko stāstīt, bet tagad tam man galīgi nav noskaņojuma. Viendien, kad biju uz aizmigšanas robežas atrisinājās mistērija starp Inesi un Dāvi, kuru jums vēlāk kaut kad varbūt apstāstīšu. Par to, ko jūs par mani domāsiest, nodomāsiet..man būs/ir pilnīgi vienalga. Dzīve jau tā ir pārāk garlaicīga. Tāpat tiku skaidrībā ar MMIP. O jē. Un kāpēc vienmēr ir tā, ka cīņā ar slinkumu es vienmēr zaudēju?
Šonedēļ mājās brauc vai ņemies ar apartamentiem?
Tikko pamēģināju parakstīt, un roka tāda tizla. I wonder why.