MANI KAIMIŅI DZER!

Pirmo reizi redzēju pupuķus. 2 gab. Savā dārzā. Tagad visu laiku, te tuvāk, te tālāk dzirdu viņu saucienus.

vakar no rīta dzirdēju pirmo lakstīgalu. vakar naktī viņa neļāva gulēt (apmēram kā dziesmā). likās, ka bezmaz sēž blakus uz spilvena un pogo.
strauji noziedēja agrās plūmes. aizvakar vēl bija pilnos ziedos un bišu/kameņu drona ieskautas. šodien jau praktiski nobirušas. sāk ziedēt ķirši un pārējās plūmes. ievas te vēl nezied, bet tūlīt, tūlīt ziedēs. gaiss ir maigs un svaigs un smaržīgs.
sasēju burkānus un cūku pupas un lauvmutītes. nupat vakarā iebāzu zemē drusku kartupeļus. sašķinu trešo sparģeļu porciju. rīt vārīšu krēmzupu.
nevaru izdomāt kur stādīt laškrāsas dālijas un zantedešijas. vajadzētu izstādīt pērn no sēkliņas izaudzētās un podā pārziemojušās mārsmilgas. bet arī nezinu kur.

pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, bet vēl ir tikai aprīlis.
un es jau ilgojos pēc svīrēm.

16388. Ja lakstīgala no rīta neēdušu aizdzied, tad sadeg kāds uzvalks. /A. Mencis, Puikule./

Kā Pēteris Vasks izskatījās jaunībā?

kopš vakardienas mūsu autoparkā ir jau trīs auto. visi ir universāļi, manuāļi, ar āķiem un jumta reliņiem.
1) 2005. gada ford mondeo, kurš martā neizgāja skati ar deviņiem divniekiem, bet mammas brālis viņu pa 100 eur sametināja un otrajā reizē skate tika izieta. kopā turas, uz priekšu var tikt, jaudas maz, starp virsbūvi un vējstiklu tek iekšā ūdens. bet ļoti daudz vietas un mīļš
2) 2010. gada volvo v60. kopumā visai patīkama mašīna, vienīgi nav ieteicams braukt slapjā laikā, jo var sākties elektrogļuki un iespējams būs jāmeklē kāds, kurš velk mājās. nu vai jāsēž kādu laiku (līdz pat vairākām stundām) kamēr izžūst un attopas. vēl viņai ir izoperēts partikulu filtrs un varbūt viņa vairs nevarēs iziet skati
3) 2016. gada škoda octavia. pagaidām šķiet, ka vienīgā problēma ir tāda, ka nevar pie stūres regulēt mūzikas skaļumu. un nav zapaskas.

1) un 3) iegādei naudu iedeva K māte. 2) ir K mātes vecā mašīna. mūsu pirmā mašīna - 1998. gada 4. golfs arī bija K mātes vecā mašīna. ļoti traks auto. iespējams uz mūžīgiem laikiem radīja vēlmi turēties no jebkāda veida folksvāgeniem pa gabalu. vēl mums ir K mātes atdota piekabīte, kura nevar iziet skati, kaut kādu mūsdienu gaismas prasību dēļ, kuras viņai nav paredzētas.
diez es kādreiz dzīvē pelnīšu tik daudz naudas, lai pati sev nopirktu normālu mašīnu? nē, nu varbūt, ja man nebūtu zirga, tad ļoti ilgā laikā varētu sakrāt. bet tagad man īstenībā vajadzētu sākt krāt jaunzirgam.

A: Skolā katru dienu jālasa. Apnicis!
B: Ej prom no tās skolas! Mums nekas nav jālasa, ir tikai dziedāšana.
Iejaucas mamma: Nav tādu skolu, kur nebūtu jālasa.
A: Dzirdēji? Nav tādu skolu, kur nav jālasa!
B: (..) Mani mīļākie priekšmeti ir matemātika un mūzika.
A: Manējais datorika.

Cilvēce var vienlaikus uzturēt dzīvas ierobežotu skaitu idejas. Dažreiz idejas vēl paliek mākslā, dažreiz buramvārdos, bet jo mazāks to pielietojums, jo tās pazūd no mūsu apziņas.
Mēs zaudējam tehnoloģijas, prasmes, mēs zaudējam tradīcijas un to ekosistēmas. Zaudējam arī to, ko mēs nezinam, jo esam aizmirsuši.

Vai Latvijā ir ''no win, no fee'' jeb "nav uzvaras tiesā, nav jāmaksā" juristu vai advokātu?

Attiecībā uz darba likumu, pazemošanu valsts darba vietā?

Vai balss ir kā pirkstu nospiedumi, kas katram cilvēkam ir unikāli?

"Kad ir laiks fotografēt, vienmēr priekšā deķis".

vakar piezvanīja Laicena. acīmredzot esmu viņā izraisījusi interesi. ļoti labi. dažas piezīmes no mūsu sarunas:
* Mirdza Ķempe esot, kaut kad nosaukusi Otto par visskaistāko vīrieti (nuu, pirmskara bildēs viņš izskatās tāds dedzīgs un kvēls. pēc kara viņš liekas kaut kāds pilnīgi citādāks).
* Kad tikusi uzņemta šī fotogrāfija, tad tur bildējušies tikai drosmīgākie. un kāds no malas sarkastiski bļāvis, lai Virza iet ārā no kadra, kas tad notikšot, ja Ulmanis ieraudzīšot. un viens no bildēm redzamajiem vīriešiem esot bijis provokators. to stāstījis Otto.
* es tā līdz galam nesapratu vai viņai to teicis Otto vai kāds cits pagrīdes revolucionārs vai viņa pati pie tā kaut kā nonākusi, bet galvenā padomju varas problēma un posts bijusi slēpta kontrrevolūcija no iekšienes (aka Staļins, ja pareizi sapratu).
sarunājām sazvanīties vēl. viņa liekas ļoti, ļoti interesanta

vēl, nesaistīti ar Laicenu. Otto papīros mētājas arī LCP 1944. gada memoranda noraksts mašīnrakstā. kāpēc?
padomju laikā kaut ko tādu turēt mājās varēja būt diezgan nāvējoši.

sēžu Aleponijā, tieši zem Ļeņina ģīmetnes, gaidu K no Grab mēģa un prokrastrinēju darbu. tāpēc šī vakara Grīnbergu spamā būs neliela kompilācija no preses par slaveno 1928. gada mītiņu cirkā, pēc kuras Otto tika apcietināts.

( part 1 )

"Social media is not made to inform people. It is designed to capture consumer attention for the sake of advertisers. With slight variations, that’s the business model of all platforms."

Vakar izlasīju Luīzes Pastores grāmatu Šis ir mans seriāls. Sen vairs neesmu nekāda tīne un arī tā nejūtos, bet grāmata ļoti aizkustināja. Lieliski uzrakstīta. Lai gan atšķirīga, bet noskaņas ziņā nedaudz atgādināja filmu Tizlenes. Nu tādā ziņā, ka pat ārēji stilīgie cilvēki var justies nedroši par sevi, vai viss ar viņiem ok. Un, jā, skaista meiteņu draudzība pāri visam. Dažas reizes pat paraudāju un pārdzīvoju līdzi. Arī deviņdesmito gadu beigu labs atspoguļojums, kaut gan man tur atgriezties negribas. Pati grāmata ir daudz dziļāka un nopietnāka nekā mans virspusējais apskats šeit (nāk miegs), redzēju pat sapnī kā galvenā varone manā vietā pasaka stingru nē, jo zina, kas viņai dzīvē ir svarīgākais, savu ceļu (sapnis bija par mani, bet kā filma, lomas manā vietā tēloja citi, daudz jaunāki cilvēki, tāpēc beigās šķita, ka nav nemaz par mani, jo tādā veidā tiek dota iespēja iepazīt daudzas citas man līdzīgas planētas). Vienā no grāmatas atvērumiem ir tests, kur var noteikt, kurš grāmatas varonis tu esi. Es, protams, sanācu pieaugušais, tātad par viņu grāmatā ir diezgan maz:)
Bet vispār tas bija pats vieglākais tests manā mūžā, kur nebija nekas daudz jāprāto, tikai jāseko norādēm, atbildot ar jā vai nē. Tev ir brilles? Jā. Tu noslēpumaini klusē vai mūžīgi vāries? Drīzāk pirmais nekā otrais variants, lai gan droši vien esmu kaut kur pa vidu, taču tik garlaicīga varianta tur, protams, nav. Tas arī viss, jau klāt testa rezultāts: "Apsveicu! Tu esi Juris! Tava superspēja ir tavās hameleonbrillēs - tu redzi citiem cauri kā rentgenā un tev sāp tas, ko tu viņos ieraugi. Tāpēc tev nav humora izjūtas un citi tevi var uzskatīt par sausiņu."

Tedijs šodien sadarīja lielas blēņas un tad diedelēja kārumus.
Sākumā teicu, ka kārumi nepienākas, bet tad sapratu, ka blēņas viņam iespējams gadījās arī vecuma dēļ,
un, protams, sakaunējos, ka tēloju dusmīgo saimnieci un nelielu kārumu iedevu.

Es tik ļoti neesmu gatava, ka viņam varētu notikt, kas nopietni slikts. l

Sandra Kalniete 😑

zirgam stiegras trauma tomēr ir nopietnāka nekā sākumā likās. tas savukārt ļoti iespējams nozīmē, ka - this is it. ņemot vērā viņa vecumu (22) ļoti iespējams vairs nekādu lekšanas treniņu, maču, utt. droši vien ir var vēl tā puslīdz reālistiski cerēt, ka pēc pāris mēnešu miera perioda, varēs jāt vizināties vieglā slodzē, bet tas arī viss. stiegras traumas mēdz sūdīgi dzīt arī jauniem zirgiem. Radim bija otrai priekškājai, mazliet citāda profila stiegras trauma pirms kādiem ~10 gadiem. un tas bija ļoti mokošs pusgads ar ierobežotām kustībām un soļošanām pie rokas un diezgan psihopātisku atgriešanos slodzē (viņš bija nostāvējies pilnīgi traks).
šajā gadījumā trauma rada problēmas arī viņa voblera sakarā. voblers ir neiroloģiska problēma, kas rada problēmas komunikācijā ar pakaļkājām (tās var kustoties "zust", klupt, ļodzīties). šai kaitei viņa gadījumā palīdz 2 lietas - e vitamīns diezgan lielās devās visu laiku + slodze, kas veido un uztur muskuļus, kuri tad palīdz to pakaļgalu saturēt un noturēt un kontrolēt. tiklīdz muskuļu masa zūd, tā paliek redzami sliktāk. viņš jau tagad ir sācis vairāk vilkt pakaļkājas pa zemi un biežāk klupt, jo bijusi ļoti minimāla slodze. ja tagad ir pāris mēnešu miera periods stiegrai ar tikai soļošanu pie rokas (15 - 20 min dienā) - es nezinu, kā uzturēt muskuļu masu vajadzīgajā apjomā. turklāt viņa vecumā muskuļu masa ātri zūd, bet grūti un lēni nāk atpakaļ. vēl viens iemesls kāpēc viņam ir svarīgi kustēties ir emfizēma (zirgu astma) un tās saasinājuma laikos (pavasaris, putekšņi, putekļi) arī ir svarīgi daudz kustēties, īpaši lēkšot, lai tiek iztīrītas un izventilētas plaušas.
esmu bēdīga un noraizējusies par šo visu.

Lūk arī spēlīte priekš ZX Spectrum ZLALOX

I believe in power of tears.

Šajā pelēkajā un aukstajā dienā galvā sāka skanēt dziesma, kuras nosaukumu pa dienu nevarēju atcerēties (tikai tagad atnāca), bet videoklipu gan spēju labi vizualizēt, jo varbūt pati dziesma nemaz tā neuzrunāja. Klipā galvenā varone satika dažādus cilvēkus, kuri pēc sarunas aiz sevis atstāja akmeņus. Beigās jaunajai sievietei bija pilna soma ar akmeņiem, ko varētu interpretēt kā vainas sajūtu, cilvēku pārmetumus vai citu problēmu (smagumu) uzņemšanos. Varbūt pat nevajag nodalīt. Pēc darba aizgāju uz parku salasīt dabas materiālus darbnīcai. Neko neplūcu, ņēmu to, kas zemē nokritis, jo vajadzēja tikai piecus, plus akmeni. Viss salasījās tik viegls un gaisīgs, pat skaists ķiršu koka zieds mētājās zālītē. It kā gaidītu tieši mani. Vēl dīvaini aptvert, ka pavisam nesen jautājumi: kur es esmu? kāpēc esmu šeit? šķita tikpat ikdienišķi kā elpošana. Un tie parasti radīja tādu kā drošību un mazināja apjukumu ik reizi, kad tos uzdevu. Savādi aptvert, ka jau kādu gadu tādus sev vairs nevaicāju, jo svarīgāk bijis vispār piecelties, kustēties, nokļūt no viena punktu uz citu utt. Varbūt tiešām smadzenes ir tik garlaicīgas, ka visu šo laiku bijušas aizņemtas ar to, lai es izdzīvotu, nevis reflektētu? Bet nu ir tik laba sajūta, ka atkal spēju domāt! (Ja vien tā nav ilūzija, ka domāju, hehe)

Poll #21666
Open to: All, results viewable to: All

?

Viens mans čoms ir mūsu 10 gadus veco spēlīti noportējis priekš weba: Psykadelics.

Es ilgu laiku heitoju Laiks paradīzei. Diezgan grūti gāja ar šo projektu, galvenokārt tāpēc, ka tēma visu laiku šķita neticami nepievilcīga un arī skaņas noformējuma forma kādu vēlējās režisore man kopumā arī nu tā. Un tad tur viss tas nac teātra vaibs utt. Es viņu jau biju ierindojis savu visbriesmīgāko mākslas notikumu topa 2. vietā aiz Gudrunas. Karoč kkādā brīdī sāku nožēlot, ka piekritu. Mazliet pa jokam un mazliet tomēr nē mēģināju atrunāt Inesi no nākšanas uz pirmizrādi, jo nekas labs tur negaida. Vakar tad bija tā pirmizrāde un es tur tā sēdēju un skatījos un sapratu, ka esmu noslēdzis pamieru ar šo projektu. Jā, tēma joprojām neliekas superhot, bet skatoties nav paviršības sajūtas, kas, manuprāt, ir labi. Turklāt es tikai vakar aptvēru, ka tas ir teātris-teātris - tantēm un onkuļiem, nevis nvo teātra organizācijas radīts māksliniecisks trips kādā aizraujošā tēmā ar visādiem tehniskiem izaicinājumiem uz kuru nepērk biļetes (šis formāts, gan, mani valdzina vairāk joprojām). Man nav kauns. Izņēmu no ļaunā topa. Ļoti forša sajūta. Man ļoti pieauga respekts pret Endīni un man ļoti patīk Andra Kaļiņina scenogrāfijas un vispār patīk atrasties vienā projektā ar Andri. Un pēdējā brīdī nomainīt skatītāju muzonu bija right call. Vienīgais, kas man vakar nepatika, ka biju nepareizi kaut ko sakalkulējis ar pirmizrādes puķītēm un man pietrūka tieši vienai aktrisei, kura vakara gaitā izrādījās vienīgais cilvēks, kurš man pienāca klāt un tiešā tekstā pateica, ka viņai patīk kā tas viss skan.

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.