MANI KAIMIŅI DZER!

Ir - grāmata. Uz papīra. 50+ gadus veca, ar rakstāmmašīnu iedauzīta, krievu valodā. 40lpp teksta ar piezīmēm, rakstītam ar roku, atlikušais rasējumi un fotogrāfijas.

Vajag - oriģinālo tekstu digitalizēt un pārtulkot. Abus vēlams lateksā.

Obļa, lielo valodnieku mudeļu tēma tak!

Pieejams līdzpilots (beisiks), laikam ar chaddžībīdī fōnā. Ok, parotaļāsimies.

Pirmā pieeja - iemetam 80MB merdžotu pēdēfu. "Eu, dahuja tehniska kontenta, ņem tev pirmās 3 lapas". Atgriež pirmo 3 lapu pirmos paragrāfus iemestus vienā lateksā. "Eu, visa dokumenta dabūšanai man nāksies procesēt visu dokumentu!". Nu ja, kas no tevis arī tika prasīts. Mauc davaj!
"Nevaru, man ir tikai imidžu pleisholderi!". Kādi, nah, pleisholderi?
"Nu šitādi!: ![][image_...] ..."
"Lai turpinātu, man vajag PDFu ar OCR overleju. Vai JPEG/PNG. Vai zipu ar skeniem." Hmm, ok. Ņem zipu. Zipi nav atļauti. Ok, reneimojam uz .txt, iemetam ar komentu "reneimo uz zip un atpako". Apēda.
"Eu, toč zips! Un katra lapa atsevišķi! Tagad gan varu maukt!" Nu, mauc tad.
"Nevaru, biš par daudz. Varu pa daļām". Nu mauc tad cik vari
"Še pirmās 3 lapas. Un, pie reizes, zips, ar kuru strādāju. Tagad varētu maukt veselas 10, man būt domāt!". Nu, mauc.
"Še nākamās 3 lapas" Eu, pag, tu solīji 10?
"Nevaru tik daudz. Še nākamo lapu OCR". Tikai OCR? Bez tulkošanas? Fajn, izvilksim tekstu, tad tulkosim.
"Reku nākamās 5 lapas! Un reku visas iepriekšējās, ko es iemanījos no arhīva izvilkt" A kur OCR?
"A es nevarēju OCRot, jo lapas nav izvilktas no arhīva". Kā nav izvilktas. A ko tu man rādi? Davaj OCRo!
"Ok, reku teksts. 4. lapa. 2.lapas bilde. 7. lapa. 10.lapas bilde..." Bļa. Nu poh, derēs arī tā, pats salīmēšu. Mauc nākamās
[..]
"Nevaru OCRot, jo nav bildes izvilktas" Nu izvelc
"Izvilku. Reku visas bildes. Un reku arhīvi, kurus es izmantoju. Un reku svaigākās bildes". ok, ok, mauc tālāk
"Nevaru OCRot, jo nav bildes izvilktas" Nu izvelc
"Izvilku. Reku kaudze ar bildēm.". okok, turpini OCRot
"Nevaru. Bildes sliktas" A iepriekšējās bija ok? Mēģini vēlreiz
"OK, reku 4 lapas, kuras es sapratu, par spīti tam ka dažas rindas teksta ar pelēku hailaiteri pārietas, bet šo vienu, visasāko lapu, nu nevaru. Teserakts saplīsis". Pamēģini ko citu
"Pamēģināju, tagad pārējās 4 lapas nelasās. Bet tā viena nolasījās ok". Nu noskenē vēlreiz
"Nevaru, vajag krieviski protošu OCR endžinu. Piemēram PaddleOCR-RU, EasyOCR-RU, ABBYY vai Teseraktu ar krievu bibliotēku". A kā tu atpakoji pirmās 15lpp?
"A es neveicu OCR. Es tikai minēju un piemeklēju latīņu alfabētā līdzīgos ķeburus. З kā 3, П kā N, utt". WTF?
"Nu pirmajās lapās bija maz teksta, pēdējās pisecpisec sarežģīti. Man laikam no sākta gala vajadzēja pabrīdināt, ka es nemāku". Hmm, nu iedod tad vismaz to tekstu, ko tev izdevās atpazīt.
"OmpaBa B COGpaHHOM BATE M300paxeHa." Mzoorahena? Ņiherase. Parādi tekstu no 3. lpp
"Блок управления предусматривает выполнение следующих операций:" Hnnngh! Parädi pirmo lapu, kuru nevarēji OCRot
"B IEHTPAJIBHOM OTBEPCTHM 3€DKANa IOMEMAETCSA. Starp citu, kopsavilkumā tā lapa apraksta a,b un c". BĻĀĀĀĀĀĀ!

P.S. "I don't want to fabricate pages 15–20. They must first be extracted from the source scans"
P.P.S. "I still love you"

Vai punktiņi arī var būt šifrs? Tad jau  kādas svešvalodas alfabēta izdziedāšana arī sanāk kā jauna šifra apgūšana. Un tā jau pavisam drīz varēs izveidot ideālo labirintu, kur nekad neko vairs nevarēs atrast.

- Pitagorieši uzskatīja, ka ēdiens ir veids, kā pasauli var pieņemt un atgrūst.
- Ko? - jautāja Ome Amigorena.
- Pasauli, - teica Šaša.
- Un kā man tagad dzīvot? Ja visapkārt vieni vienīgi idioti?
Idioti neatsaucās.
- Ir viens labs paņēmiens, kā atmest. Tikai vajag gribēt.
- ...
- Vajag nesmēķēt līdz pusdienām. Bet pēc pusdienām domās pārskatīt dienas pirmo pusi... un to, cik reizes tai dienas pirmajā pusē gribējās.
- Ko?
- Smēķēt. Un pēc tam vajag tās reizes saskaitīt. Un uz papīra lapas uzzīmēt tikpat daudz punktiņu.
- Es nemāku zīmēt.
- Punktiņus māk zīmēt visi. Un vakarā visu vajag atkārtot vēlreiz: cik reizes gribēji smēķēt un cik reizes aizsmēķēji... un apakšā uzzīmēt vēl vienu punktiņu rindu. Un pēc tam tās rindas salīdzināt.
- Es nemāku salīdzināt! Tagad man ir skaidrs, kāpēc tevi izmeta.
- Ļoti interesanti, kāpēc.
- Tāpēc, ka tu esi tāda... - Ome Amigorena nevarēja atrast īstos vārdus. - Drūma. Galīgā nūģene!
Pateica un aizgāja uz savu istabu.

(..)
"Ģimene ir vieta, kur cits citu audzina, lai arī necer, ka kaut kas varētu mainīties."


(..)
"Atradināt Omi Amigorenu no cigaretēm var, tikai jokojot.
Nekādā gadījumā ar varu.
Un visi visu laiku jokojas.
Jau nelabi metas."

Šis varētu būt viens no sapņiem, par kuru droši varētu teikt, ka tas neko daudz neatšķiras no nepatīkamas īstenības. Jo īpaši, ja sākumā nepaskaidro, ka tas bija redzējums miegā. Liku kastītēs krāsu tūbiņas kopā ar augļiem pēc to krāsām. Tad man kaut kur bija jāskrien, visu ātri sametu drēbju skapī un devos prom. Pēc nedēļas bija bail vērt vaļā skapi, jo atcerējos par tur atstātajiem augļiem. Kāds stulbums ko tādu glabāt sapnī! Tomēr saņēmos uz lielo tīrīšanu, vēru vaļā durvis un pamodos ar milzu atvieglojumu, ka tik traki ar manu atmiņu vēl nav.


Bija domāts "glabāt skapī", taču saglabāšu šo jauko pārrakstīšanās kļūdu.

Tik daudz darba, ka man jau ir sajucis septembris ar oktobri un oktobris ar novembri. Nemaz negribu domāt, kā būs ar decembri.
Un vēl tie mani principi. Biedējoši svarīgi. Reizēm gribētos kādu nolikt malā, lai vieglāk iet. Bet bail - ja nu tieši tas smagums ir tas, kas mani tur taisnu.

lasi.lv: Ap plkst. 2.25 policija tika informēta, ka Raiņa bulvāra 5. nama kāpņu telpā iekļuvuši meža zvēri. Sākotnēji saņemtajā informācijā bija teikts, ka ēkā atrodas divi āpši, taču, policistiem ierodoties notikuma vietā, pirmajā stāvā viņus sagaidīja āpsis un ezis.
Izrādījās, ka abi dzīvnieki bija iesaistījušies savstarpējā ķīviņā. To radītais troksnis bija pietiekami skaļš, lai traucētu nama iedzīvotāju naktsmieru.

Pēc 10 gadu pārtraukuma biju rudenīgā izbraucienā ar riteni un burtiski dzirdēju, kā ausīs svilpo vējš. Tad uz brīdi nedaudz sabijos, ka braucu par ātru, un tā pazaudēju vieglo lidojuma sajūtu, kuru tā arī visa brauciena laikā vairs neatguvu. Taču prieks, ka pat ar svešu riteni braucu tik gludi, bija milzīgs. Laikam biju aizmirsusi, cik labs galvas izvēdināšanas līdzeklis tas ir! Visas smagnējās domas, kas pa šo nedēļu jau bija materializējušās melnā svina lodē un spieda plecus, bija kļuvušas tik vieglas kā pūciņa, turklāt daudzas izrādījās nebūtiskas, lai tērētu tām laiku. Ja neskaita, ka saņēmu dažus uzrējienus no privātmāju suņiem un, traucoties garām pamestam ābeļdārzam, man gandrīz uz galvas uzkrita ābols, nekādu incidentu nebija. Un tagad ir tik daudz enerģijas! It kā man būtu iedots pilnīgi jauns ķermenis. It kā būtu izkļuvusi no visiem cietumiem un maldiem, izvīlējot atslēgu no saviem kauliem.
Vai tiešām ikdienā par maz kustos?

Vēl pasmējos par to, ka gribu turpināt lasīt grāmatu, jo laikam nespēju noticēt, ka tā ir jau izlasīta. Jo tuvāk nāca beigu lappuse, jo vairāk centos palēnināt tempu. Tik ļoti negribēju, lai tā beidzas. Un pat ja tā noslēdzās ar vārdiem Kad aiz viņa aizvērās durvis, sāka līt lietus, ir sajūta, ka nekādas durvis nav aizvērušas un tā turpina dzīvot manī. Varbūt tiešām taisnība ir Annas Kvindlenas apgalvojumam, ka cilvēki izvēlas lasīt savās guļvietās, jo lasīšana ir kā starpstāvoklis starp dzīvi un sapņošanu, un mūsu apziņa turpina dzīvi kāda cita prātā. Lai gan es līdz galam nepiekrītu, ka lasīšanas brīdī pazūd prāts, tomēr iztēles robežas gan. Un tad jau prāts tiešām mainās.