MANI KAIMIŅI DZER!

Skrieniet skatīt mēnesi

Skatos uzlīmi uz gurķa, kur šis objekts ir aprakstīts vairākās valodās. Lietuviski ir "Ilgavaisis agurkas". Ilgais gurķis.

Inčīgi, ka pretējā virzienā garuma un ilguma sajukums ausīs nelec. Tas ir, ilgo sauc par garo. Lai gan garais klepus jau īstenībā nav garš (metros). Tāpat kā garās sarunas. Un, kad saka "garš ceļš priekšā", man šķiet, ka arī vispirmāk domā par to, ka būs jāpavada daudz laika nevis, ka ir liela distance. Bet garais laiks? Garlaicību citādi nemaz nevar pateikt, jo ilglaicība ir par kaut ko pavisam citu.

"Vai tiešām mūsu vidū varētu būt tāds nodevējs, skeptiķis, kas visu apšauba?"

mazliet par marta otro pusi:

* 2 nedēļas atpakaļ darbiņā un sajūta it kā nekāds off mēnesis nebūtu bijis. atmosfēra joprojām saspringta, darīt lietas negribas, prokrastrinēju un agonēju + gan jau arī manam departamentam drīz sāks pievērst uzmanību rentablitātes koeficientiem.
bija tirdziņš un ne visai labi apmeklēts sadziedāšanās vakars ar Bangu. uz etnofestu ir nopirktas 3x mazāk cīruļu biļetes nekā pērn. bija arī Kārļa Klauberga koncis Briānielā - ar nebija daudz cilvēku, bet bija (saturiski) foršāk nekā biju gaidījusi.
* pag.nedēļas vidū piemetās kaut kāds sūds - deguns ciet, galva kā spainis, pārsvarā konstanti 37. kopš svētdienas atsāku varēt paelpot.
* ilgāku laiku bija bijis tā ļoti, ļoti forši un mierīgi attiecībās. netīšām par to aizpļāpājāmies, sasistām sev uz pleciem kādi mēs gudri un forši. nākamajā dienā sadirsāmies. un mēģinot atdirsties sadirsāmies vēl vairāk. droši vien tas pats princips kā kad A. Siliņš, lepns par sevi, aizbrauca uz Indiju pie sava guru un tas viņu noslānīja ar mietu.
* Lodge 49 - viens no pēdējā laika foršākajiem serikiem. ļoti žēl, ka beidzās. viņš ir lēns un tur nekas neatrisinās, bet ļoti skaisti kadri, patīkami skatīties un superforšs muzons.
* Neurosis jaunais albis ar Āronu!!!!!
* zirgam 24 gadi. bija ļoti jauka diena stallī - ar to sajūtu, ka viss pasaulē ir apstājies un pār visu ir nolaidies kaut kāds viņupuslaicīgs plīvurs.
* pirmos cīruļus dzirdēju pie Valmieras cietuma. pēc tam arī Mūrmuižā. ķīvītes ir back, stārķi ir back, zied māllēpes. jau parādās odi. tīrumi un pļavas pilnas ar zosu bariem. laikam kāds (mums liekas, ka pūce) novāca mūsu strazdu pāri, kas bija jau ievācies ikgadējā būrītī.
* dārzā neesmu bijusi. bet siltumnīcā ir sadīguši redīsi.
* uzsāku velo sezonu, iegremdējos Spicierī, apēdu pirmo pavasara saldējumu, braucu pa šoseju ar vaļā logiem.
* 17. aprīlī laipni lūgti uz koncertu "pusmūža sievietes/tantes un metālisti".

"Es nezinu, kas esmu, es neesmu tas, ko zinu. 

Beidzot zāle kļūst zaļa

sakomunicējos ar visiem atvaļinājuma laikā. tagad vairs negribu ne ar vienu runāt. 

Jo mazāk es dzeru, jo sliktāk ir. (Viss no rokām ārā, ārā krīt)
Nedrīkst dzert mazāk - ir jāmočī uz pilnu klapi!
Manuprāt.

Kas tad īsti notiek.
Kad pārstāju dzert, tad es visu redzu pavisam skaidri (pārnestā un tiešā nozīmē) un tad mani viss sāk riktīgi besīt ārā, jo tik daudz nejēdzību visapkārt, ka traks var palikt..

Jāmočī tālāk, ka es Jums saku!

Tas ir tik dīvaini, man nav diagnozes, bet riktīgi palīdz tablete Medikinet, ko dabūju no draudzenes. Cits darbinieks.

dienas stacionārs, tātad. es jau te minēju, kā es tiku pie nosūtījuma. ja mazliet plašāk, tad - šis "piedzīvojums" + visādi citi stresa faktori, tai skaitā situācija un atmosfaira darbā (un tas, ka man nemaz negribas strādāt, to, ko es strādāju), mani ap gadumiju bija diezgan ļoti nomākuši. es vispār necik nejūtos mērķauditorija pašenei, bet man bija domas par to, ka būtu ritīgi forši saslimt vai tikt pie kkādas traumiņas (viegls smadzeņu satricinājums, piemēram), lai vismaz uz brīdi visi un viss vnk atpistos no manis. + novēroju ķermenī visādas disregulācijas pazīmes - piem, mētājamies ar dzīvesbiedru dīvānā, bindžojam vieglu, fun, komforting seriku - ir cozy un nav nekādu ārēju stresa faktoru, bet es ik pa laikam saprotu, ka esmu nenormāli savilkusies un sasprindzinājusi visādas ķermeņa daļas. to pamanot centos tās apzināt atslābināt un dziļi paelpot, bet pēc brīža atkal un atkal konstatēju, ka saspringums ir back. sāka arī parādīties problēmas ar miegu. es lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi ar miega traucējumiem, galvenokārt, nespēju aizmigt (un pēc tam pamosties), bet pēdējos gados situācija ir ievērojami uzlabojusies, tāpēc arī satraucos, jo ļoti negribējās, lai šis atkal sabojājās. nu un vnk visādi deprīgi simptomi, kā grūtības saņemties darīt jebko, arī tipa foršu, utt.
kādā rītā pie kafijas lasot ziņas, izlasīju par palīdzības anketu, ziņkāres dēļ aizpildīju un gandrīz uzreiz saņēmu ziņu, ka jau nākamajā dienā varu apmeklēt psihiatru. brīdi šaubījos, bet turpināju būt ziņkārīga un šo iespēju izmantoju (pēc nedēļas, nākamā diena likās too much). protams, dabūju recepti AD, bet iepriekšminētā saspringuma dēļ interesējos vai nevar dabūt nosūtījumu, pie deju un kustību terapeita (es pie tāda esmu gribējusi iet jau iepriekš, bet finansiālu un ģeogrāfisku apsvērumu dēļ nav sanācis). izrādījās, ka atsevišķi nevar, bet dabūju nosūtījumu uz dienas stacionāru, kurā ir iekļauts šis terapijas veids. pareizāk sakot, būtu jābūt, bet nebija.
parasti rinda uz dienas stacionāru Strenčos esot vairāki mēneši, bet es tiku pēc ~mēneša. godīgi sakot, efekts bija jau pirms es tur nokļuvu, jo pēkšņi kalendārā bija pārādījies datums, kuru gaidīt, jo tad es "saslimšu" un varēšu neiet uz darbu un veltīt laiku sev/pauzei. tas diezgan jūtami atlaida daļu no depra un jau likās, ka dzīvot kļuvis krietni vieglāk. nekādus medikamentus tā arī nesāku lietot.

sāku 11. fevrālī. uzzināju, ka dejas un kustību terapeite iet prom no darba, jauna vietā nav atrasta un šīs nodarbības man nebūs. uz drāmas terapiju nevarēju iet, jo esmu strādājusi kopā ar terapeiti pie vienas KVFR izrādes. atlika fizioterapija, mūzikas terapija, vizuālās mākslas terapija un psihologs.
fizioterapija - laikam jēdzīgākais, ko es tur dabūju un darīju.
mūzikas terapija - diezko neklikšķēja ar terapeiti. mazliet saprotamāka man viņa kļuva, kad uzzināju, ka gandrīz visu mūžu nostrādājusi par mūzikas skolotāju un par terapeiti izmācījusies tikai kovidlaikā. viņa bija ļoti tendēta uz padomu došanu, tai skaitā tādu, kas pēc maniem standartiem atbilstu lekšanai Karpmana trīsstūrī. ar mūziku neko baigi nedarījām.
vizuālās mākslas terapija likās interesanta, bet tur savukārt knapi paspēju kko iesākt, tad dažādu iemeslu dēļ izkrita dažas nodarbības un tad terapeite vienkārši saslima un tā arī viss beidzās.
psiholoģe - brīžam likās ok, brīžam ne visai. kopumā radās iespaids, ka psihologs, atšķirībā no psihoterapeita ir visai bezjēdzīgs. piefiksēju, ka runājot ar viņu domāju par to, kā man gribētos par šo pieredzi pastāstīt un parunāt ar savu psihoterapeiti. not sure vai tas ir normāli vai nē.
visas nodarbības notika individuāli, man nebija nekas grupās (kā bija šai influencerei pirms ~10 gadiem Veldres ielā Rīgā). man īstenībā laikam būtu patikusi kkāda viena nodarbība nedēļā grupā. bet drāmas terapija laikam mēdzot notikt grupās. pārsvarā notika 9-12, nebija katru dienu (man gan arī katru dienu reāli nebija ko salikt, neies jau katru dienu runāt ar psihologu).
uzsākot un beidzot bija tikšanās ar dienas stacionāra vadītāju psihiatri - tā gan bija ritīgi forša un entuziastiska un, par laimi, necentās uzspiest AD lietošanu.

vai realitāte atbilda manām ekspektācijām? laikam īsti nē, galvenokārt tāpēc, ka nebija tas, ko es gribēju visvairāk - kustību terapeits. bet nu bija daudz fizioterapijas, tas arī bija kūl. vai es ieteiktu šo citiem? noteikti, īpaši, ja ir pieejamas sociālās garantijas t.i. apmaksāta slimības lapa + jūs nepazīstat nevienu no terapeitiem un ir pieejama pilna programma.
nu vienīgi vēl es novēroju, ka tur tie speciālisti ir pieraduši drusku pie citādākiem gadījumiem - nu tādiem, kuri visdrīzāk pievērš daudz mazāk uzmanības savai iekšējai pasaulei. nu vai nepievērš vispār. nu un vēl, varbūt izklausīsies augstprātīgi, bet brīžam tur bija tāda lauku un varbūt arī neprofesionalitātes sajūta - saistīta ar speciālistu savstarpējām sarunām, visādiem stereotipiem, padomu došanu un tā.

reālie un taustāmie ieguvumi - iespēja mēnesi neiet uz darbu, netērējot atvaļinājumu un saņemot piķi. reāli atpūtos no dirnēšanas pie kompja - es gan dirnēju arī Heroes, īpaši sākumposmā, bet laikam ejot to darīju aizvien mazāk un atsāku lasīt grāmatas. man jau kādu ilgāku laikposmu bija palicis grūti to darīt. izlasīju veselu čupu. ļoti minimizēju smēķēšanu. pārstāju pirkt paciņas, tik drusku pastreļīju dzīvesbiedram tabaciņu. fizioterapija bija forši, vajadzētu tik turpināt iesākto. man bija licies, ka brīvajā laikā pievērsīšos mājsaimniecībai un revidēšu skapjus utt. - tas nenotika, ģemperi joprojām gāžas virsū, kad atver skapja durvis. bet bija tiešām foršs un silts un mierīgs un rūķīgs laiks pa māju ar dzīvesbiedru. skaista ziemiņa bija.

Slēpotājs 50 km distancē finišē pillā

https://nra.lv/tautaruna/slavenibas/516806-holmenkollenas-50-km-slepojuma-brits-izdzer-12-alus-un-finise.htm

"Latvijas krāsa rādās sudrabaina un pelēkzila."
Intuitīvi šķita, ka tā tas arī ir, pat ja izteikti krāsas neredzu.


Joka pēc izpildīju testu, jo reizēm arī tēlus redzu krāsās, bet rezultāts manu skepsi apliecināja: "Iespējams, jums piemīt sinestēzija, bet tā nav īpaši izteikta." Taču, vai testu rezultātiem vispār var uzticēties, ja citā īpašību testā godīgums man bija zemā vietā? No otras puses, ja nebūtu to centusies godprātīgi aizpildīt, tad taču šai īpašībai būtu bijis jābūt augstā vietā.

Pirku loterijas biļeti, un pietrūka 10 sekundes līdz pavasarim.

2003. gada 20. martā rakstīju:

00:00 dziiviiba naaviiba

sa-dziive uz-dziive dzimum-dziive ie-dziive sa-naave uz-naave dzimum-naave ie-naave utt.

Memento mori, zvanīja no Swedbankas, lai pateiktu, ka man jāsakārto mantojuma lietas. Vai tiešām savu naudu atstāsiet valstij?