Ejot no darba, paklupu, kāpjot uz ceļa no trotuāra, nogāzos pamatīgi. Blakus gan divi cilvēki uzreiz jautāja, vai var man palīdzēt, bet lauzts gluži nekas nebija, ievilkts vestibilā, drusku pasēdēju un tad lenitēm vilkos uz pieturu. Labi, kā nebiju uzvilkuši smukās bikses, jo tas noteikti būtu saplēstas. Tagad uz abiem ceļiem ir nobrazumi līdz asinīm un labās kājas potīte tāda dīvaina- kad kaut kā ne tā pagriež, tad sāp. Atbraucu ar tramvaju majās, tagad mēģinu iekārtoties tā, lai kāja nesāp. Gan jau ka tikai stipri sasitu.

Vēl nieka 11 gadi un 2 mēneši un varēs beidzot nesacerēt sev prioritātes un nespraust mērķus. MPlanēta liks mani mierā un atdos 40+ gados atņemto piķi, vai tas nebūs neprātīgi skaisti, ko?

Heh, cibu laikam pēdējos gados izmantoju tikai tam, lai pabrīnītos, ka tā vēl eksistē. Bet nu jauki, protams.

Kaut kad braukšu uz pašiem Helsinkiem, tādi man jaunumi.