Naktī pa tumsiņu, lai neviens neredz un neapsmej, aizgāju mazliet pabildēt. Tā nu ņemos ap dzelžiem skrūvējot un stikliem, mēģinot iestatīt asumu, ko nekādi nevar atrast, tāpēc nospļaujos un un uzlieku kaut ko vadoties pēc acumēra un skalas. Pēkšņi dzirdu aiz muguras kādu nočiepstam atvainojiet... Atskatos - divas padsmitgadnieces. Vai Jums 20 santīmi nebūtu. Nu nav gan, es jau te tik tāpat uz mirkli no mājām izskrējis. Tumsā lāga nevar saskatīt vai viņām no tiesas vajadzīgi 20 santīmi, savādi, jo visas bodes jau ciet, vai tikai mēģina iepazīties. Ja pajautās, vai mēs neesam agrāk tikušies, tātad mēģina sist kanti, būšu iepaticies. Bet šīs jautā vai es nesmēķējot. Nu nesmēķēju gan. Bet pie sevis, tā, ja viņas tagad jautās uz kuru pusi ir bibliotēka (bibliotēka bija tieši pāri ielai), tad būs par vēlu mukt, dabūšu ar lauznīti pa galvu, tāpēc tūlīt pat pakoju mantas, filmiņa tā kā tā bija galā.