Un vēl es piemirsu uzrakstīt, ka piektdien biju uz darba pārrunām. Tagad nepecietīgi gaidu nākamo nedēļu un atbildi. Sajūta, ka ar steigu jāmaina nodarbošanās, kas mani bija mocījusi pēdējo gadu, ņēma virsroku un pievērsos darbavietas meklēšanai. Drīz vien sapratu, ka nekas dižs  nespīd, jo darīt neko neprotu. Bet tad paveicās un uzaicināja uz pārrunām kādā apsardzes firmā, kas meklēja papildinājumu sakarā ar kāda jauna lielveikala drīzu atvēršanu. Turp tad aizvakar arī devos. Tā un šitā, parunājāmies. Vairāk runāja viņi. Izjautāja. Bet es turējos pretīm un neatzinos. Neko labi neizskatījās, un pamazām radās aizdomas, ka  atkal nekā. Visbeidzot, personāldaļas vadītāja apjautājās vai man ir pieredze līdzīgā darbā. Tad gan es atplauku, priecīgi pamāju, jā, esmu stāvējis uz vakts, kamēr čomi tīra veikala plauktus. Nu redzēs! Jāgaida atbildi.