(..)pavisam drīz cenzūras filtri uzliks surdotulkojumu ikdienas notikumiem, jo patiesība parasti kļūst par pirmo kara upuri.

Pilns teksts šeit.
Vai tepat


Līdzināšanās – kara ierindā 2006.04.05 @ 00:24

Tas, ka Irānas karš ir laika jautājums, vairs nav noslēpums nevienam.

Svētdien Irānas televīzija ziņoja par jaunas torpēdas izmēģinājumu. Neparasti mobils zemūdens ierocis, nav pamanāms radaros un spēj attīstīt ātrumu līdz 360 kilometriem stundā. Paredzēts lielām zemūdenēm, taču nav skaidrs, vai izmantojams kodolieročiem. Nervozitāte Eiropā šonedēļ uzbangojusi devītā viļņa līmenī. "Amerikāņu uzrukums Irānai tagad ir neizbēgams," ziņoja britu mediji, neslēpjot, ka politiskā spriedze starp Irānu un ārpasauli pieaug.
Tas, ka Irānas karš ir laika jautājums, vairs nav noslēpums nevienam. ASV jau sen ir skaidri agresijas iemesli, un Kondolīza Raisa nežēlo laiku, lai par tiem pārliecinātu eiropiešus. Taču šoreiz (atšķirībā no iepriekšējās agresijas Irākā) amerikāņi vairāk rēķinās ar saviem Eiropas sabiedrotajiem. Berlīnes apspriedē seši lielvaru (ANO drošības padomes) ārlietu ministri un Havjers Solana izšķīrās par kopīgu lēmumu – atvēlēt Irānai "tās pašas trīsdesmit dienas".
Civilizētā pasaule gatavojas nostāties pret ļaunuma impēriju, kas šoreiz būs nevis Irāka, bet Irāna. Taču Asgars Soltaniehs (Teherānas pārstāvis IAEA, svētdien televīzijas tiešraidē CNN) ir gatavs aizstāvēties un ziņo, ka Irāna "neļaus sevi iebaidīt un aizstāvēsies līdz pēdējam karavīram". Karš tuvojas.
Politiskā iesildīšanās karam
Berlīnes apspriede norisinājās dienu pēc ANO Drošības padomes publiskotās rezolūcijas, kas paredzēja "30 dienu" iespēju apturēt urāna bagātināšanu jeb, saprotamākā valodā izsakoties – pārtraukt jebkādu avansētu atomtehnoloģiju izmantojumu. Tiek pieļauts, ka civila pētniecība un atomelektrostaciju būvniecība var novest pie atomieročiem, nodrošinot Irānai dominējošo stāvokli reģionā. Veicinot kodolieroču tālāku izplatību reģionā. "Irāna tagad var izvēlēties – vai nu izpildīt prasības, vai nonākt izolācijā," uzsvēra Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Steinmeijers preses konferencē Berlīnē. Tagad gatavošanās karam notiek eiropeiskāk. Būtībā nav pamata apšaubīt Irānas tiesības izmantot atomelektrostacijas civiliem mērķiem, taču "Teherānai ir jāievēro starptautisko organizāciju prasības. Mūsu pacietības rezerves ir izsmeltas", uzskata Lielbritānijas ārlietu ministrs Džeks Strovs.
Panākt visu piecu Drošības padomes locekļu akceptu nenācās viegli. Krievijas un Ķīnas iespaidā nācās mīkstināt formulējumus. Taču ANO Drošības padomes valstis ir vienojušās par savstarpēji izdevīgiem darījumiem un piekritušas kara iespējai.
Pāris nedēļu pirms noslēdzošā countdown
Irāna neatkāpjas Rietumu spiediena priekšā un plāno sarūpēt sev avansētu kodoltehnoloģiju. Kompetences pietikšot arī bumbai. Šobrīd uz svaru kausiem grūti izvērtēt, vai islāma fundamentālistu vadītā Irānas Islāma Republika patiešām ir tik bīstams "politikas subjekts", kā to traktē Izraēla un ASV, vai arī šoreiz IAEA inspektori savā konfliktā ar irāņiem ir provocējuši eskalāciju. Natanzas pētījumu centrs (pēdējais kašķa iemesls) ir pārāk niecīgs, lai tajā būtu praktiski iespējams ražot bagātinātu urānu simtiem centrifūgās. Taču inspektori ir sašutuši par irāņiem un Teherāna par inspektoriem, un satraukums pieaug ģeometriskā progresijā.
Irānas bruņošanās visvairāk rūp Izraēlai, jo Teherānas režīms jau sen atzinies, ka "Izraēla ir jānoslauka no pasaules kartes", un šāda vaļsirdība ir nopietns pamats Telavivas uztraukumam. Taču "Izraēla šajā konfliktā nevēlas stāvēt frontes pirmajā līnijā, šī loma laipni tiek uzticēta citiem aktieriem, pirmām kārtām – ASV" (DN, 31.03.2006.). Pagājušajā nedēļā Džordžs Bušs atzinās, ka pretošanās Irānas kodolprogrammai ir rūpes par Izraēlu un, ja nepalīdzēs diplomātiskie ceļi, tad atliek "citi līdzekļi". Militāra ofensīva. Pēc Izraēlas domām, diplomātiskās sarunas notiek pārāk gausi. No vienas puses, gausā rīcība varētu būt cerība, ka problēmu nokārtos Izraēla pati un tieši tāpat, kā 1981. gadā tā bombardēja atomreaktoru Osirakā (Irākā), arī šoreiz sametīs bumbas uz svešas valsts kodolstacijām un reaktoriem. Taču Izraēla vairs nevēlas atbrīvot pasauli no savām problēmām, bet traktē Irānu par visas pasaules jautājumu. Tuvākie draugi ASV to atbalsta, un jau tagad tiek runāts, ka arī šajā karā amerikāņu spēki nepiedalīsies kājnieku cīņās. Viss atkal notikšot no gaisa, ķirurģiski tīri un eleganti. Tieši tā, kā bija plānots Irākā.
Lobistu spiediens
"Prezidents Džordžs Bušs šķiežas ar naudu kā piedzēries jūrnieks. Vienīgā starpība, ka jūrnieks tērē savējo, bet Bušs – valsts naudu," konstatē Wall Street Journal Irākas kara sakarā. Naudas sūkņi kara finansēšanai sūknē dolārus brašāk nekā Irākas naftas pumpji barelus, taču atklāts joprojām ir jautājums, vai ASV politika austrumos ir pašiem amerikāņiem labvēlīga un palīdz cīņā pret terorismu, vai tikai izpatīk ietekmīgāko lobiju grupu spiedienam. Pie šīs paradoksālas atziņas nonākuši divi amerikāņu pētnieki Džons Mershaimers un Stefens Volts pētījumā The Israel Lobby and US Foreign Policy. Autori pierāda, ka "proizraēliskais lobijs Amerikas Savienotajās Valstīs tik būtiski ietekmē valsts ārpolitiku, ka daudzos gadījumos amerikāņu ārpolitika kļūst neproduktīva". "Centieni par katru cenu visās situācijās aizstāvēt Izraēlu traucē ASV interesēm un pasliktina situāciju Irākā. Apgrūtina cīņu pret terorismu," secināts pētījumā. Šis darbs vēršas pret pašu ietekmīgāko spiediena grupu ASV proizraēlas lobistiem – AIPAC jeb American Israel Public Affairs Committe. Šī organizācija ir pati spēcīgākā ASV, apsteidzot gan ieroču lobistus, gan arodbiedrības, un faktiski nosaka amerikāņu Tuvo Austrumu politiku. AIPAC ir apmēram 100 000 biedru, un tā darbojas 50 pavalstīs. Zīmīgi, ka aktuālais pētījums publicēts Lielbritānijā un ASV mediji par to atsakās runāt. Par to klusē gan CNN, gan Washington Post, taču kuluāru reakcijas ir bumbas sprādziena mērogos. Vadoši ASV komentētāji pētījumu jau paguvuši klasificēt kā "antisemītisku" un "smirdošu". Saprātīgākā analītiķu daļa turpretī atviegloti nopūšas par to, ka beidzot par šo tēmu tiek runāts, un arābu pasaule piekrītoši māj ar tekstu "nu redz, kā mēs to jau sen zinājām". Bila Klintona bijušais padomnieks Sidnijs Blūmentāls uzsver, ka amerikāņu mediju klusēšana ir lielisks komentārs, Arab American Institute pētnieks Džeimss Zogbijs domā, ka "amerikāņi vēl nav gatavi civilizētai un inteliģentai diskusijai par Tuvo Austrumu politiku", un nākas konstatēt, ka pie šā ASV tik raksturīgā šauru ietekmīgo grupu spiediena politikas iespējām pieliek roku arī plašs labējo kristīgo slāņu atbalsts (Diks Čeinijs, Džons Edvards un virkne senatoru tikko piedalījās un uzstājās gadskārtējā AIPAC konferencē) ar ticības un morālpolitikas argumentiem. Proizraēliskās politikas kritika automātiski nenozīmē antisemītismu. Cīņa ar terorismu ir pārāk nopietns projekts, lai to mīnētu ar šauru, bet ietekmīgu politisku grupējumu savtīgajām interesēm.
11. septembra atriebība
Irānas karš mīņājas uz mūsu sliekšņa. Tāpēc ir pamatotas aizdomas, ka pavisam drīz cenzūras filtri uzliks surdotulkojumu ikdienas notikumiem, jo patiesība parasti kļūst par pirmo kara upuri. Pašlaik Baltais nams un arī Latvijas vadītāji pucē mundieru pogas, jo iedzīvotājiem jātic, ka viss notiek pēc notīm Irākas karā un nošu raksts tiks ievērots arī nākamajā – Irānas karā.
Savā uzrunā angļiem pagājušajā nedēļā Kondolīza Raisa Blekbērnā atzinās, ka Irākā esot "pieļautas taktiskas kļūdas", bet arābu pasaule kara iespaidā esot demokratizēta. Par kļūdām un maldiem neviens no kara stūres vīriem runāt joprojām negrib. Nedz par to, ka Sadāms Huseins galu galā nebija saistīts ar Al Qaeda, nedz par to, ka masu iznīcināšanas ieročus Irākā neizdevās atrast. Turpretī 85% amerikāņu karavīru Irākā atzīstas, ka ASV esot uzbrukušas Irākai, atriebjoties par 11. septembra atentātiem World Trade Center.
Grūti iedomāties, kādu atriebību šoreiz kara mašīnas vadītāji piedāvās lielgabalu gaļai cīņas spara motivācijai kaujiniekiem Irānas frontē. Jāpadomā būs nopietni. Gan pašiem, gan PR leģendu vērpējiem, jo tikai pieciem no 535 Capitol Hill kongresmeņiem dēli vai meitas karo Irākā. Pārējiem karš dzīvo televizorā. Realitātes šovs ar nosaukumu karš turpināsies. Citā frontē, ar citu nosaukumu, citu interesēs. Cerams – bez mūsu piedalīšanās.