Bērnībā bija divas lietas par ko laiku pa laikam iedomājos. Sapņoju - tas gan būtu stipri par skaļu  teikts. Tā viena bija mapēm piekrauts plaukst. Kas mapēs, tā arī līdz galam neizdomāju. Bet otra - līdz dažu centimetru garumam norakstīts zīmulis. Tobrīd i prātā nenāca apsvērt kāpēc tieši tās. Varbūt tāpēc, ka gan viens, gan otrs būtu tāds kā senas pagātnes liecinieks. Ne ba nu aiziesi uz veikalu un nopirksi pilnas mapes, vai zīmuļa strupuli. Nu labi, zīmuli varētu asināt, asināt, asināt... līdz pāri paliek čiks.  Tak sevi jau nepiekrāptu. Plauktos un mapēs tā arī neesmu iedzīvojis. Bet zīmulis gan beidzot nodilis tik tāl, ka grūti pirkstos saturēt.