Viendien atnes man, kopā ar citām, mapīti ar kādu pasūtījumu. Skice lai klāt pielikta, lai, nedod Muhameds, kaut ko pats  neizgudroju. Un zīmīte klāt: "Teksts nosūtīts uz e-mailu". Skatos pastkastē - nekā. Rakstu atpakaļ: "Mēģiniet vēlreiz!", un nesu babuļiem, ka smalku majienu, ka laiks rosīties. Svētdien atkal uz galda ta pati mapīte. Atkal inventarizēju pastkasti - nekā. Rakstu vēstuli: "'Žēl, ka tā!" Pirmdien ap pusdienas laiku uz galda nemanot atkal uzrodusies tā pati dzeltenā mapīte. Pārbaudu pastkasti - nav. Izķidāju serverus, ja nu kāds beidzot saņēmies un salicis tekstu, - nav. Rakstu pateicību: "Nekas mani šai pasaulē tā neielīksmo kā pastāvība". Pienāk otrdiena. Kamēr brūvēju rīta kafiju, mapīte klāt. Pastkastē tikai locekļa pagarinātāji un nedārgi maikrazaft produkti. Čakls būdams rakstu: "Teksta nav! Nu i Salavecis ar to! Ja nevienam nevajag, Būs vien jāmēģina arī man kaut kā iztikt." Smuki noformēju, ierāmēju kopā ar foto pasūtītajos izmēros un sūtu kā PDF reklāmas konsultantei. Viņa atver, apskatās, konstatē, ka  izskatās tīri tā nekas un sūta klientam...
Žēl, ka ne vienmēr ta izdodas izlauzties līdz pasūtītājam.