Pie loga, viņpus stiklam, piestiprināta paliela sile. Citviet tādas garlaicības mocītas mājsaimnieces pieber ar melnzemi un sastāda puķes, varbūt arī tomātus. Bet mums tajā no laika gala ievadīta kondicioniera caurule. lai kondensāta piles, bet brīžam pat tērcīte, nelītu gājējiem uz galvas. Agrāk vai vēlāk sile ir pilna un vairs nespēj glābt gārāmgājēju galvas no mitruma. Tad nāk apsargi, viens klīst no kabineta uz kabinetu, bet otrs vaktē uz ielas un dod signālu kad var liet. Tak nē, ne jau kad upuris pienācis gana tuvu, lai tiktu apliets. Bet tajā laikā, kad ūdens līmenis turas pieklājības robežās, sevišķi sausuma periodos, pie mūsu siles ierodas baloži padzerties. Reizēm atlido zvirbuļi noskalot pēcpuses. Vienbrīd kāda vārna bija pasākusi nest visādas sprāgušus kustoņus mērcēt pirms ēšanas. Ķircinājām pie loga sēdošo kolēģi, ka, redz, draudzene atkal ieradusies viņu piebarot, saprot, ka mīlestība iet caur vēderu. Neatceros vairs, kurš to jociņu izdomāja. Vienmēr jau gribas, lai smieklīgākīe un asprātīgākie būtu iešāvušies prātā man, taču mani allaž tikai ir tie indīgākie. Iedomājos to visu, jo sile atkal pilna. Ūdens līmeni gan neredzu, bet paskatoties pa logu, var samanīt kā brīdī, kad nopil kārtējā kondensāta pile, augstu uz visām pusēm nošķīst šļakatas. Bet loga rūtī, ņirb no ūdens virsmas atstarotie saules stari. Būs jāuzmanās, izejot no ēkas - nu jau gan noteikti atkal līst pāri malām.
7 raksta | ir doma