Tajās dienās, kad galds vai lūst (varbūt kādam tas lūzt, bet man lūst, ai, kaut gan varbūt man tikai izskatās, ka tas lūst, bet patiesībā lūzt, tāpat kā citiem), kļūstu pārsteidzoši pļāpīgs un pēkšņi atceros viskaut ko, ko neesmu izstāstījis, vai arī citiem gadās tik daudz vis kaut kā, par ko jāpasaka kaut kas slikts. Un tā nu klaviatūras taustiņi nebeidz drudžaini klabēt ne mirkli. Sasodīti izturīgus tos pēdējā laikā darina, tas gan jāatzīst. Savādi tik, ka šī verbālā diareja nekādu vērā ņemamu kavēšanos nav izraisījusi. Pārsteidzoši. Un nedaudz aizvainojoši. Jo rādās, ka varbūt nemaz tik svarīgs neesmu. :(