Savulaik Preses namā klīda leģenda par vājredzīgu ārštata autoru, kurš galvenokārt rakstīja rubrikai "Где как клюет?". Viņš spītīgi esot drukājis savus rakstus pats, nevis diktējis kādam. Jāteic, ka rakstāmmašīnas taustiņu izvietojumu vīrs pārzināja teicami, tāpēc  nav bijis iemesla liegt viņam rakstīprieku. Taču reiz rakstīdams, autors esot ne ta salecies krēslā, nobijies no pēkšņa trokšņa,  ne ta vienkārši padīdījies, Un nosēdies nedaudz savādāk. Piebeidzis rakstu un stiepis uz PN. Bet tur izrādījies, ka līdz liktenīgajai vietai viss OK, bet tālāk velns briļļu kājiņu nolauzīs mēģinādams izboksterēt.
Tieši tāpat man iet ar frendlistes lasīšanu. Sāku lasīt kau ko vienu, tad samirkšķinu acis un turpinu tālāk, it kā to pašu rakstītāju. Un nebeidzu vien brīnīties - nekad par šo cilvēku tā nebūtu domājis...