Kādas minūtes piecas pirms desmitiem divas meitenes izmisīgi mēģinājā atvērt veikalu. T.i. atslēgt durvis. Nometušās četrāpus, sazin kādu apsvērumu dēļ, atslēgas caurums atradās pie pašas zemes. Laikam ritot viņas arvien izmisīgāk aplūkoja vienu atslēgu pēc otras. Bez divām desmitos, vienai rokas trīcēja tik ļoti, ka vairs tikko spēja saturēt atslēgu saišķi. Lai gan satraukumam nebija pamata, neizskatījās, ka jel kāds tobrīd alktu iegādāties ko neatliekami nepieciešamu. Tas bija viens no tiem veikaliem, kuros pārdevējas vada dienu snaužot, bet viņu miegu, aizbiedējot potenciālos pircējus, sargā nikns apsargs. Tautā šādas bodītes nez kādēļ sauc par butjikiem. Savādi, esmu gatavs galvu likt ķīlā, ka bērnībā pagalma puišeli tā sauca sviestmaizes. Tā ka, ja jums šodien bija padomā iegādāties kādu sviestmaizi... tfu!.. t.i. kaut ko glaunu, tad varbūt nesteidzieties, jo neesmu drošs, ka veikals tika atvērts.
10 raksta | ir doma