Ar kaunu jāatzīst, ka esmu kritis par upuri masu histērijai un izlasījis Meiteni ar pūķa tetovējumu. Vienīgais, ko varu minēt sev par attaisnojumu, ka ne jau es to grāmatu pirku vai meklēju bibliotēkas plauktos. Meita atnesa no skolas bet pēc pārdesmit lapām atzina par neinteresantu. Domāju gan, neviena paša vampīra, kā vēlāk pats pārliecinājos.
Ko es par to domāju? Ak, nevienu neinteresē! Nu nekas, es tik un tā uzrakstīšu, par spīti.
Tīri tā nekas. Detektīvs kā jau detektīvs. Patīkami atsvaidzina sajūtas, jo darbība norit šaipus okeānam. Citādi es teikt, ka standarta pastāsts par maniaka meklēšanu (kā man tie visi riebjas!), pilns klišeju, ieskaitot glābēja ierašanos tieši tajā brīdī, kad ļaundaris gatavojas laupīt galvenā varoņa nevainību. Pieļauju, ka no valodniecības viedokļa, šī grāmata ir pilna ar zviedru lingvistiskā novatorisma pērlēm, taču, tā kā ar svedišu esmu uz Jūs, tad lasīju tulkojumā, kāds nu tas ir, un šis prieks orgasmēt par "īslandēm" un "nēderlandēm" zviedru versijā diemžēl man gāja secen.
Īsumā - mudaki jūs esat. Kaut kāds mārketinga lohs uz grāmatas pēdējā vāka sarakstījis slavas dziesmas ar nolūku palielināt pārdošanas apjomus, un jūs viņam dziedat nopakaļus.

Šodien trolejbusā kāda kundzīte, teikt tantiņa mēle neceļas - kāpēc, paskaidrošu tālāk, palūdza nopīkstināt viņas e-talonu. Patiesībā vagons bija itin tukšs un maģiskā kastīte itin tuvu, pieņemu, ka vairums, ja ne visi citi pasažieri līdzīgā situācijā šo nelielo operāciju veiktu patstāvīgi. Taču vai man  grūti! Par to saņēmu pateicību "granmersī" veidā. Pie sevis labdabīgi pavīpsnāju par eksotisko paldies, taču uzmanību ar to kundze bija izpelnījusies. Visā viņas uzvedībā jautās dāma. Nospriedu, ka tā e-talona padarīšanas deleģēšana drīzāk bija ieradums, ka viņai pakalpo, nevis vecišķs untums. Pēcāk sagadījās, ka izkāpām vienā pieturā. To gan pamanīju tikai tad,kad viņa pieķērās manam elkonim sperot soli uz ietves (ja jau pats neprotas piedāvāties palīdzēt). Njā,  nodomāju, ar viņu būtu padzert tēju, parunāt, kā tajās reklāmās, kurās večuki strēbj kafiju un stāsta par jaunības dienām, un vēl, ka tas būtu cilvēks, kuru  gribētos pamēģināt nofotografēt.