Šodien trolejbusā kāda kundzīte, teikt tantiņa mēle neceļas - kāpēc, paskaidrošu tālāk, palūdza nopīkstināt viņas e-talonu. Patiesībā vagons bija itin tukšs un maģiskā kastīte itin tuvu, pieņemu, ka vairums, ja ne visi citi pasažieri līdzīgā situācijā šo nelielo operāciju veiktu patstāvīgi. Taču vai man grūti! Par to saņēmu pateicību "granmersī" veidā. Pie sevis labdabīgi pavīpsnāju par eksotisko paldies, taču uzmanību ar to kundze bija izpelnījusies. Visā viņas uzvedībā jautās dāma. Nospriedu, ka tā e-talona padarīšanas deleģēšana drīzāk bija ieradums, ka viņai pakalpo, nevis vecišķs untums. Pēcāk sagadījās, ka izkāpām vienā pieturā. To gan pamanīju tikai tad,kad viņa pieķērās manam elkonim sperot soli uz ietves (ja jau pats neprotas piedāvāties palīdzēt). Njā, nodomāju, ar viņu būtu padzert tēju, parunāt, kā tajās reklāmās, kurās večuki strēbj kafiju un stāsta par jaunības dienām, un vēl, ka tas būtu cilvēks, kuru gribētos pamēģināt nofotografēt.
1 raksta | ir doma