Vakar, īsinādams laiku pirms kāda lietišķa randiņa, grāmatnīcā pašķirstīju Jelinekas "Klavierētāju". Sākumā nodomāju what the shit? Bet tad, uz vāka izlasījis, ka autore saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā, nodomāju, ka tie troļļi tak nebūs marasmā iedzīvojušies. Gan jau pie vainas tulkotājs, kurš pārskatīšanās dēļ romāna vietā iztulkojis kinoscenāriju, un tāpēc  vai visa grāmata sastāv no vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem. Vissarežģītākās lingvistiskās konstrukcijas bija atrodamas uz ceturtā vāka, kur izdevniecībā praksti atstrādājošs sabiedrisko attiecību students bija vingrinājies slavas dziesmu sacerēšanā, un Nobela prēmija bija domāta kā bamboocha?

Īpašvārdu rakstībai svešvalodās, izrādās, ir lielāka nozīme kā biju domājis, un Plato nav gluži tas pats, kas Pluto. Kāda vilšanās!

Kad skatos jauno dzīvojamo namu fasāžu un interjeru datorsimulācijas, apskaužu tos, kuri tur dzīvos. Un jūtu viņiem līdz, kad kārtējo reizi reklāmā pielaboju ēkas nodošanas datumu uz vēlāku laiku. Ak, kungs, kā jūs čakarē!!!

Darbā bez špannunga kā bez rokām - ne kafiju uzvārīt, ne pacibot. Sēdi sveču gaismā kā tāds romantikas apsēsts neandertālietis un īsini laiku ar pagājušās nedēļas avīzēm.

Nedalāmi - kafija un cigaretes, spēļu zāle un lombards, hostelis un naktsklubs.