Daždien cilvēks pret vakaru kļūst kā norakstīts zīmulis. Vārdos skopāks un kustībās taupīgāks. Un bailīgs, ka mellais serdenis, šmucīgs, bet neaizstājams, neizbeidzas visnepiemērotākajā brīdī. Ja nu rīt iešaujas prātā kas tāds, ko vajadzēs pierakstīt.

Drausmīgi nepatīk runāt pa telefonu. Nekādi nevar saprast vai jābūt lietišķam un lakoniskam kā telefona centrāles operatorei, vai sirsnīgi pļāpīgam un apnicīgam kā pudeles brālim pie bāra letes.