Vakar, kamēr visa progresīvā cilvēce vēroja sejas plastisko operāciju, kā gadījās, kā ne, attapos teātra zālē. Pašā maliņā. Vairāk maliņā sēdēja tikai tie, kuri bija atnākuši paši ar saviem krēsliem un taburetēm.
Kas man no tiesas patika, tas bija kā viņi bija apdarinājuši telpu, t.i. skatuvi un izvērsuši darbību visā 3D. Kas, varbūt, ne tik ļoti, ka dēļ dejām un dziesmām palika sajūta, ka tur kāds dialogs izpalicis.