Pēdējā laikā mani apsēduši pilnīgi sveši sievišķi.Tā, lūk, šonakt ņemu uzmērīt žaketi, un garām ejošā kundze aizrāda, ka tumšā man no tiesas labi izskatīšoties, taču bikšu galus gan būtu labāk iešūt. Paskatos lejup un redzu, ka bikses uzlocītas virs potītēm. Pēkšņi pārsteigts tikai nodomāju bet kā tad citādi lai peļķes izbrienu, bet skaļi neko nepasaku.
Pēcāk, kā gadījās kā ne, attapos Merķeļa ielas vidū dejojam tango. Te es redzu, ka viens tāds viss kā mietu norijis par regulāriem profesionālās ētikas pārkāpumiem pāragri pensionēts dejotājs par naudu virzās manas partneres virzienā. Es jau tā kā atviegloti uzelpoju, bet viņa tam saka pagaidi, šitas dejo smieklīgāk.
Cita lieta pagājušonakt, kad friziere, kādu laiku pamanipulējusi ar šķērēm, uzbūra kaut ko Hjū Granta pričenei līdzīgu ar pāri pierei krītošu čolku. Jūs jau droši vien zināt to kino taisītāju joku, ja vienam aktierim jātēlo varonis jaunībā un brieduma gados, tad sākumā saķemmē viņam matus uz pieres, bet pēcāk atsukā atpakaļ? Tā nu sēžu,viss tāds pēkšņo pārvērtību apburts, un veros spogulī. Un arī friziere saviļņota raugās uz padarīto, notrauš asaru un nočukst ak, kāds skaistums, un noskūpsta manu pakausi.
Pēcāk pie kafijas krūzes mostoties, braucīju pliko galvasvidu un domāju nez, uz ko tas viss? Ceru, ka tas nenozīmē, ka man, pasarg eirokomisār, būs jākļūst par modes blogeri, vai, ka kaulainā tā liek par sevi manīt. Varbūt tomēr tas uz naudu, ko? Jā, uz naudu būtu labi!