Darbdienās tas ir savādāk, taču brīvdienās brīžiem paliek nelabi no visu programmātisko "visiem cilvēkiem vajadzētu...", slimīgi mazohistisko "pizģec, tagad tik jūs redzēsiet, kas būs.." un vienkārši histēriķu "ak vai, ak vai...". Tad nekas labāks nenāk prātā, kā atbīdīt mēbeles, un iztīrīt stūrus, kas pārāk bieži slapju lupatu neredz, lai pēcāk bezspēkā apsēstos, un ar mieru sirdī pārlaistu skatu padarītajam.
Man šķiet, citos laikos es mierīgi varētu būt zemnieks, kurš ikdienā kaut ko ar, un kam aiz kūts komposta kaudzē norakti pāris karavīri visdažādākajos formastērpos, kas bija iemaldījušies pajautāt ceļu, un vairāki darba darīšanās ieklīduši aģitatori.