Pēc senas tradīcijas vasara sākas pēc Jāņiem, par ko liecina ne tik daudz gaisa temperatūra cik vasaras terašu īpašnieki, kuri steidz stellēt augšā savu nekustamo (vai patiesi?) īpašumu. Varētu šķist, ka vecpilsētas mūra aizbergi saulē kūst, un terases kā palu ūdeņi pārņem ielas savā varā. Un nu tas tā paliks līdz pat novembrim, kad beidzot kāds palūgs viņus savākt mantiņas un atbrīvot ceļu sniega novākšanas tehnikai. Man kā urbānajā bušā mītošam aborigēnam nav īsti skaidrs, kas pievilcīgs ir sēdēšanā pie alus kausa, piemēram, Audēju ielas malā, kur gandrīz nekad neiespīd saule un garām virzās ļaužu ar mērķi straumes vai brauc atkritumu izvešanas auto, vai atkritumu izejvielu piegādātāji. Ja nu vienīgi, lai uzsvērtu, ka nekur nav jāsteidzas. Tas gan. Man pat kādreiz bija doma, ka atvaļinājuma laikā jāaizbrauc uz darbu, un tur dīki jāsēž, lai no sirds izbaudītu, ka var neko nedarīt. Taču līdz šim to tā arī neesmu īstenojis, jo arī tāpat neko nedarīt bijis tīri jauki.