Trolejbusā kāds vīrs skaļi un nerimstoši škaudīja. Tad uz mirkli pārtrauca, lai pēc brīža atsāktu tik pat aizrautīgi. Pārītis aiz muguras ieķiķinājās katru reizi, kad viņš nošķaudījās. Mani tas ātri vien sāka kaitināt. Vairāk smejošie, jo kas tur tik smieklīgs. Bet šķavātāju vairāk tā kā ienīdu, jo ja ne viņš, tad būtu klusums un miers. Galu galā atcerējos par atskaņotāju un austiņām, un kļuva vienalga.
Bet tad atkal tie dīvainie vīri, kas uz ielas panāk tev pretīm, zīmīgi skatās acīs, kaut ko vaicā, un ar diviem pirkstiem izdara nervozu žestu mutes virzienā. Man taču ausīs skan mūzika, neko nedzirdu! Varbūt izsalkuši? Bet man, kā par spīti līdzi nav ne vienas sviestmaizes.