Kā tas nākas, ka grāmatas uz beigām kĺūst steidzīgas? Vērpjas, vērpjas, tēls pue tēla, notikums pie notikuma, un tad kādā brīdī sākas visi tie dialogi, kur, ne lūgts, ne aicināts, te viens paskaidro, kāpēc iepriekš notika tā, un ne citādi, te atkal kādam citam kas piebilstams. Un nekā jauna. Un tu jau droši zini, ka viss iet uz galu, un drīz uzšķirsi piezīmes vai satura rādītāju.