Spilgta saule zīmē asas un garas ēnas sniegā. Uz loga stikla kondensējušās ūdens lāses lauž ainavas līnijas un padara to mazliet nereālu. Ar vienu aci vēroju to, un mēģinu atminēt kas ir kas, ar otru - meditēju uz netīro trauku kaudzi. Ceru, ka trauki sapratīs, ka šī nav tāda meditācija kā uz naudu, un pēkšņi nesavairosies ne no kā nejēdzīgā daudzumā, bet tieši pretēji - kaut jūs visi pačibētu! Tikmēr diena rit tālāk, ēnas stiepjas garākas. Mēs visi mirsim! Taču ne šodien.